Lilijas Zēbergas ceļš no skolotāja katedras līdz senioru kopienas aktivitātēm

Oktobra sākumā savu mācību gadu iesāks vairākas Latvijas senioru skolas Labklājības ministrijas atbalstītajā senioru skolu programmā. Skolas solā atgriezīsies arī ilggadēja latviešu valodas un literatūras skolotāja Lilija Zēberga. Senioru universitāte un vietējās kopienas iniciatīvas viņai devušas ne vien jaunu draugu loku, bet arī iespēju aktīvi piedalīties novada dzīves veidošanā.

Kad telefons vairs nezvana

Visu savu darba mūžu Lilija veltījusi pedagoģijai, strādājot par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Viņa atzīst, ka tas bijis laiks bez atelpas. "Līdz seniora statusam biju filoloģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja. Dzīvoju ļoti intensīvu, darbīgu un aizņemtu dzīvi, kurā komunikācija pamatā noritēja tikai ar izglītības jomas cilvēkiem." Šāds straujš temps ilgstoši veidojis viņas ikdienas ritmu, taču aiziešana atpūtā nākusi ar krasu kontrastu.

Pirmais laiks pēc darba gaitu noslēgšanas šķitis kā ilgi gaidīts atvaļinājums. "Aizejot pensijā, sākumā bija ļoti jauki – valdīja liela brīvība, varēju darīt visu, ko vien vēlos." Tomēr sākotnējo eiforiju visai drīz nomainījušas citas izjūtas, jo ikdienas telefona zvani un rosība pamazām apsīka. Par šo pāreju Lilija saka: "Iepriekš saziņa bija ar kolēģiem, taču darba dzīve ir tik aizņemta, ka negribas viņus lieki traucēt ar telefona zvaniem. Tā pēkšņi kļūsti ne jau gluži nevajadzīgs, bet viens."

Tā ir realitāte, ar kuru sastopas daudzi, un nereti tā noved pie noslēgšanās sevī. Lilija gan uzsver – nedrīkst pazaudēt dzīves jēgu. "Tā ir dzīves realitāte. Cilvēkam ir svarīgi būt kādam vajadzīgam, jo laimīgs esi tad, kad esi vajadzīgs. Ģimene, protams, ir viena lieta, bet šī vajadzības sajūta sabiedrībā ir pavisam kas cits."

Restarts senioru universitātē

Iespēja atgriezties sociālajā apritē Lilijai radās līdz ar Senioru universitātes ienākšanu Jēkabpilī, un aktīvi iesaistījās arī Vidusdaugavas NVO centrs. "Viens mācību gads universitātē jau ir noslēdzies, taču vēl gadu iepriekš biju lieciniece tam, kā Latvijā top senioru universitāšu tīkls. Vidusdaugavas NVO centra paspārnē braucām un iepazināmies ar senioru skolām Kuldīgā, Dobelē, Līvānos un citviet, tāpēc labi sapratu, cik šī lieta ir aktuāla un svarīga," viņa saka.

Universitātes piedāvātais mācību klāsts izrādījās ārkārtīgi daudzveidīgs – no ritma un skaņas laboratorijas līdz vizuālajai mākslai un vingrošanai. Lilija par savu lielāko ieguvumu uzskata žurnālistes Sarmītes Plūmes vadīto fakultāti. "Man ļoti skaista un būtiska šķita fakultāte "Vēsture sākas ar tevi", kuru vadīja Sarmīte Plūme. Ļoti spēcīga personība. Reizi nedēļā tikāmies sarunās par personīgā arhīva veidošanu, dienasgrāmatu rakstīšanu, memuāru piezīmēm un savu atmiņu atdzīvināšanu." Līdztekus teorētiskām sarunām bija arī praktiski kultūras izziņas braucieni uz Viesītes muzeju, viesošanās pie vietējiem vecticībniekiem un bibliotēku apmeklējumi. Tāpat vērtīgas bijušas fizioterapeita vadītās nodarbības un psiholoģes Ilutas Krūmiņas lekcijas par sevis iepazīšanu un komunikāciju.

Jaunais mācību cēliens nāk ar jauniem izaicinājumiem. Lilija nākamo semestri gaida ar nepacietību. "1. oktobrī atklāsim jauno mācību gadu, un esmu pieteikusies nodarbībām "Ceļošana – pasaules izzināšana un starpkultūru pieredze". Tā būs jauna pieredze, jo noteikti gribas gan ceļot, gan dalīties iespaidos."

Prāta asināšana un dzīvesprieka formula

Uz jautājumu, kāpēc senioram cienījamā vecumā vispār būtu jāturpina mācīties un apgūt jaunas zināšanas, bijusī skolotāja atbild bez vilcināšanās: "Mācīšanās ir nepieciešama tīri fizioloģiski, lai smadzenes darbotos un uzturētu atmiņu. Es, piemēram, salīdzinu dzejoļu mācīšanos no galvas. Agrāk tas nāca viegli, un to visu varu sakārtot atmiņā pa plauktiņiem, bet tagad tas prasa lielāku piepūli. Apgūstot kaut ko jaunu, rodas interese un aizraušanās, parādās enerģija, un lēnais laika ritums izzūd."

Mācīšanās ir ne tikai kognitīvo prasmju uzturēšana vai daudziem senioriem bīstamās Alcheimera slimības attālināšana, bet arī būtisks impulss "izkāpt" no četrām sienām. "Mācīšanās uzreiz nozīmē komunikāciju. Ko gan dos valodu apguve, ja sēdēsi tikai savā dīvānā? Tāpēc mācīties ir ārkārtīgi nepieciešams – jo vairāk, jo labāk," Lilija ir pārliecināta.

Viņa uzsver arī nepieciešamību pretoties pasivitātei un nomāktībai. "Nākas sastapt ar dzīvi neapmierinātus un nīgrus cilvēkus, kuri šajā vienīgajā dzīvē ielaiž pārāk daudz negāciju. Seniora vecums ir laiks, kad vajadzētu izbaudīt savu pieredzi, atmiņās atdzīvināt skaistos mirkļus un sajust, cik daudz laba ir bijis. Dažkārt vajag tikai nelielu pamudinājumu vai telefona zvanu, lai cilvēks atsauktos un atnāktu," Lilija saka un atgādina arī dzejnieka teikto: "Imantam Ziedonim bija vārdi, ka viegli ir drūmam būt. Tas patiešām ir viegli, taču – vai vajag?"

No saņēmēja par devēju – balss novada pašpārvaldē

Senioru izglītības un pulcēšanās vietas kalpo ne tikai zināšanu apgūšanai, bet arī savstarpējai pieredzes apmaiņai. Šoruden Lilija pati iesaistījusies nodarbību vadīšanā dienas centrā. "Mani uzrunāja Dzejas dienās, un visu septembri otrdienās tikos ar senioriem uz dzejas lasījumiem, bet noslēgumā rīkojam radošo darbnīcu, kurā dzeju rakstīsim paši."

Lilija ir arī viena no 15 pārstāvjiem Jēkabpils novada Senioru konsultatīvajā padomē, kas darbojas kā tilts starp senioriem un pašvaldību. Šī institūcija risina praktiskas nebūšanas. "Padomē esam 15 seniori, kuri pārstāv gan pilsētu, gan visu novadu. Mēs tiekamies, lai apspriestu un risinātu senioriem būtiskus jautājumus." Padomes darba kārtībā nonāk gan atkritumu šķirošanas konteineru pieejamība pagastos, gan vietējā bezmaksas laikraksta piegādes nodrošināšana vientuļajiem senioriem, gan veselības aprūpes pakalpojumu saglabāšana lauku teritorijās. "Piemēram, kādā pagastā tika likvidēts feldšerpunkts un vairs nebija pieejama pat ārsta prakse. Šo jautājumu daudz apspriedām, ar padomes atbalstu un rosinājumu pašlaik virzāmies uz to, lai pakalpojumu tur atjaunotu," pastāsta Lilija. Tāpat padome iesaistās vides labiekārtošanā, piemēram, nesen Sēlpilī, topošajā 10. Laimes koku parkā, iestādot trīs pīlādžus kā spēka un pēctecības simbolu.

Lilija arī izmēģinājusi spēkus, brīvprātīgi mācot latviešu valodu ukraiņu bēgļiem. Tā bijusi vērtīga pieredze, kas prasījusi lielu pacietību, jo "ļoti gribas redzēt ātru rezultātu, taču valoda tik viegli nepadodas".

Sabiedrības aizspriedumi un vīriešu pasivitāte

Runājot par senioru vietu valstī, Lilija noraida stereotipu par pensionāriem kā bezpalīdzīgiem un žēlojamiem cilvēkiem. "Mani bieži aizkaitina komentāri par "nabaga trūcīgajiem senioriem". Protams, finansiālais stāvoklis ietekmē vēlmi ceļot un baudīt dzīvi, taču ikdienā daudz ko var paveikt arī ar pieticīgākiem līdzekļiem, jo mums ir vairāk brīvā laika." Viņa gan piebilst, ka valstiskā līmenī atbalstam vajadzētu sākties laikus. "Par senioriem ir par vēlu sākt domāt tikai tad, kad cilvēks jau sasniedzis pensijas vecumu. Dzīvi nevar mehāniski sadalīt bērnībā, jaunībā un vecumā. Tiem, kuri tuvojas 60 gadu slieksnim, jau laikus būtu jānodrošina lielāka pretimnākšana veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumu jomā, jo dzīve taču nebeidzas ar 65 gadiem," Lilija iesaka.

Sāpīgs jautājums visā Latvijā ir vīriešu zemā iesaiste senioru aktivitātēs, jo vairākums dalībnieku un rīkotāju ir sievietes. Lilija atzīst, ka arī ģimenē šo barjeru pārvarēt nav viegli. "Savu otro pusi es nespēju pierunāt kaut kur iesaistīties – viņš parasti atrunājas ar vārdiem – ko tad es tur darīšu?" Viņa piekrīt, ka vīriešiem reizēm psiholoģiski ir grūtāk pieņemt fizisko spēku samazināšanos un sociālās lomas maiņu. "Lai cik tas būtu skumji, tā patiešām ir."

Lilija cer uz paaudžu sadarbību un mūsdienu jauniešu spēju veidot citādu nākotni. "Jaunieši noteikti būs drošāki, uzņēmīgāki un gatavi riskēt. Es pati, piemēram, visu darba mūžu nodzīvoju ar vienu vienīgu iesniegumu par pieņemšanu darbā. Ļoti gribētos, lai jaunā paaudze līdz ar savu drosmi nepazaudē saknes šeit, Latvijā."

Pēdējie pāris gadi Lilijai dāvājuši necerēti plašu draugu un domubiedru loku. Tā ir vide, kurā satiekas visdažādāko profesiju pārstāvji. "Šajos divos gados no vienaudžiem esmu iepazinusi vairāk cilvēku nekā visas dzīves laikā. Ne vienmēr tā uzreiz ir cieša draudzība, tomēr tie ir savējie, ar kuriem saistās pozitīvas emocijas un atmiņas, pat ja reizēm uzreiz neatsauc atmiņā vārdu," gandarīta ir Lilija Zēberga.

Publikācija sagatavota ar Labklājības ministrijas ESF+ projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" finansiālu atbalstu sabiedrības informēšanai par senioru skolām.

The post Dzīve nebeidzas ar pensiju appeared first on ZZ.lv.