Uz jautājumu, kur sākas Latvija, katrs atbildēs savādāk. Taču katras valsts pamatu nosaka drošība. Drošība valsts līmenī. Latvijā to garantē Nacionālie bruņotie spēki. Taču drošība sākas arī ar katra cilvēka apzinātu rīcību, gatavību ārkārtas situācijām. Lūznavas vārds katram rada savas asociācijas, iespējams, daudzi to saista ar Lūznavas muižu, taču daudzi atcerēsies tieši Friča Roziņa Maltas sovhoztehnikumu, tad Lūznavas profesionālo vidusskolu, jo te tika apgūtas ar lauksaimniecību saistītas specialitātes. Diemžēl 2016. gadā šī skola tika slēgta. Par laimi, slēgtās Lūznavas profesionālās vidusskolas ēkas tukšas nepalika ilgi. Jau 2018. gada 31. maijā toreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš svinīgā ceremonijā atklāja Nacionālo bruņoto spēku militāro bāzi Lūznavā. Bet pērn 19. jūlijā, kad valsts aizsardzības dienestu (VAD) vairākās Nacionālo bruņoto spēku vienībās uzsāka 757 jaunieši no visas Latvijas, no viņiem gandrīz 100 jauniešu uzsāka dienestu Zemessardzes 3. Latgales brigādē Lūznavā. Kā tad veicas VAD karavīriem Lūznavā? Lūdzu dažus karavīrus padalīties savā pieredzē.
PAR DIENESTU Jāatgādina, ka Valsts aizsardzības dienesta likumu Saeima pieņēma 2023. gada 5. aprīlī. Likums nosaka pienākumu dienēt valsts aizsardzības dienestā (VAD) katram Latvijas pilsonim – vīrietim viena gada laikā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas vai, ja pilsonis turpina iegūt izglītību pamata vai vidējās izglītības pakāpē, viena gada laikā pēc izglītības iestādes absolvēšanas, bet ne vēlāk kā līdz 24 gadu vecumam. Vienlaikus noteikts, ka VAD brīvprātīgi var pieteikties Latvijas pilsoņi – vīrieši un sievietes no 18 līdz 27 gadu vecuma sasniegšanai.
Ja trūkst iesaucamo, notiek arī atlase pēc nejaušības principa.
VAD dienests dalās trīs veidos:
11 mēneši Nacionālo bruņoto spēku regulāro spēku vai Zemessardzes vienībā; pieci gadi Zemessardzē kopumā, pildot dienesta uzdevumus ne mazāk kā 21 individuālās apmācības dienu un ne vairāk kā septiņas kolektīvās apmācības dienas katru gadu; augstskolu un koledžu studentiem paredzētā rezerves virsnieka programma, kuras kopējais apmācību un dienesta uzdevumu izpildes laiks nav mazāks par 180 dienām (šobrīd programmas apguve plānota 214 dienas). CILVĒKS SPĒJ DAUDZ VAIRĀK Edijs Simanovičs ziemas izdzīvošanas kursā pēc 10 km slēpojuma kopā ar Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljona kapelānu kapteini Haraldu Broku.
Edijs SIMANOVIČS, kurš dienestam pieteicās pats, stāsta:
"Nāku no Augšdaugavas novada Nīcgales. Izvēlējos valsts aizsardzības dienestu, jo gribēju iepazīt militāro jomu un saprast, kāda tad ir dienesta ikdiena. Man bija svarīgi saprast, vai savu nākotni vēlos saistīt ar dienestu armijā. Tagad esmu sapratis – jā, palikšu profesionālajā dienestā, turpināšu savu karjeru kā karavīrs!
Dienot esmu guvis atziņu, ka cilvēks spēj daudz vairāk, nekā pats domā. Jā, šeit ir disciplīna, bet ir arī zināšanas un top jauni mērķi, jo dienestā mudina arī izglītoties, iegūt jaunas prasmes, pilnveidoties. To pateiks jebkurš karavīrs.
Tātad te ir disciplīna, komandas darbs un atbalsts. Arī daudz draugu esam ieguvuši, jo jaunieši te dien no Jēkabpils, Rīgas, Jūrmalas, Zemgales, Pierīgas, mazāk no Latgales."
Protams, uzsākot dienestu, ikvienu gaida daudz pārbaudījumu.
"Viens no grūtākajiem pārbaudījumiem bija ziemas izdzīvošanas kurss," stāsta Edijs. "Mums bija nakts slēpojums līdz izvirzītajai vietai. Notika gan šaušana, braucot ar slēpēm, gan apmešanās vietas iekārtošana. Mēs dzīvojām mežā – četras naktis teltī un vienu nakti pavadījām no koku baļķiem, zariem, skujām paštaisītā nojumē jeb tā saucamajā biovakā, kur nojumes priekšā dega ugunskurs. Neteikšu, ka bija tik slikti. Jāpiebilst, ka dienā bija -9, bet naktī -15 grādi.
Pēdējā dienā bija gala pārbaudījums – āliņģis. Bija jābūt gatavam gan psiholoģiski, gan morāli, gan fiziski ielēkt āliņģī ar visu formastērpu, zābakiem, spēt noturēties virs ūdens, nomierināt elpu, tad izkāpt ārā, parūpēties par savu higiēnu un veikt ātru sasildīšanās manevru.
Apstākļi nebija viegli, bet tieši tur tika iegūtas svarīgas iemaņas, kā izdzīvot aukstumā, – tā ir gan izturība, gan spēja pārvarēt diskomfortu, gan paveikt uzdevumu līdz galam. Tas ir viens no smagākajiem ziemas kursa momentiem.
Mēs visi izturējām. Atmiņā palikusi komandas sajūta, kad visi strādā kopā, atbalsta cits citu. Kad jūti, ka esi daļa no lielās komandas."
Lai sevi fiziski sagatavotu dienestam, Edijs Simanovičs pirms tam divus gadus cītīgi apmeklēja sporta zāli, trenējās uz trenažieriem. Līdz ar to dienestā viņam nav grūti.
"Esmu kļuvis disciplinētāks. Atbildīgāks un mierīgāks stresa situācijā, jo, piemēram, tas pats āliņģis parādīja to, ka ir vienkārši jānomierinās. Stress nav vajadzīgs, tas ir lieks. Esmu pārņēmis laika plānošanu un spēju pabeigt to, ko esmu iesācis, neskatoties uz grūtībām. Izpildīt uzdevumu līdz galam," Edijs stāsta par dienestā jau gūto pieredzi.
"Kur tev sākas Latvija?" jautāju.
"Ar latgaliešu valodu, jo esmu dzimis Latgalē. Diemžēl es pats tik labi nemāku runāt latgaliski," atzīst Edijs.
"Un kā tad izskatās viena diena dienestā?"
"Diena sākas parasti agri ar noteiktu kārtību: fiziskā sagatavotība, teorētiskās apmācības, praktiskās nodarbības, kā arī uzdevumi komandā. Dienests iemāca plānot laiku, strādāt disciplinēti kopā ar visiem.
Celšanās ir septiņos no rīta, bet pamatapmācību laikā, kas ilga 12 nedēļas, celšanās mums bija sešos rītā. Tagad ir mazliet mierīgāks režīms," stāsta Edijs.
"Ja tagad laiku pagrieztu atpakaļ, kādu padomu dotu pats sev, uzsākot dienestu?" jautāju.
"Sākumā man bija bailes, stress, jo nekas nebija saprotams. Pamatapmācību pirmās divas nedēļas bija grūtākas. Galvenais ir uzticēties procesam, savām spējām un būt pacietībai to izturēt. Instruktori ir ļoti zinoši un erudīti, viņi deva un dod valsts aizsardzības dienesta karavīriem vislabāko gan zināšanu, gan attieksmes ziņā. Jaunieši saprot: šeit esi savējais, nav kaut kādi jūs un mēs. Nenotiek kaut kāda dalīšana. Jā, ir disciplīna, jā, ir prasības, bet nevienu brīdi netiek dalīts, ka jūs esat jauniņie karavīri, kas tikko atnākuši, un mēs jau pieredzējušie karavīri. Jau no pirmās dienas mūs pieņēma kā savējos, kas sen dienējuši kopā. Tā ir attieksme," pastāstīja Edijs Simanovičs.
MEITENES UN ARMIJA Marta, lecot āliņģī.
Brīvprātīgi dienestam ir pieteikusies arī Marta JOKSTE-KRAUPŠA no Preiļu novada Riebiņu pagasta. Lūznavā no visiem VAD karavīriem viņa ir vienīgā sieviešu dzimuma pārstāve. Arī Latgales patriote, tāpēc mūsu saruna notika latgaliski.
– Kōpēc meitinem byutu jōīt armijā?
– Meitinem nav obligati jōīt armijā, tys maņ ir breivprōteigais variants. Pīsateičūs sovas pošizaugsmes un personeigōs atteisteibas dēļ.
Uzskotu, ka aizsardzeibas dīnasts ir vīta, kur atteisteit sevi kai pošpōrlīcynōtu personeibu, kura apmōceibu laikā atteista rakstura styngreibu un disciplinu. Es spēju pījimt racionalus lāmumus paaugstynōta stresa ītekmē, prūtams, ari uzajimtīs atbiļdeibu par sovu reiceibu. Ari īsamōceitīs byut par lobu komandas bīdru, jo militarō jūma ir taida, ka te naesi vīns pats par sevi, bet esi komandā. Ir jōsaverās na vīn uz sevi, bet ari tū, kas nūteik apkōrt. Un, prūtams, vēlējūs uzlobōt sovu fiziskū sagatavōteibu. Nasaceišu, ka maņ tei beja švaka pyrms dīnasta, beja pat ļūti loba, bet uzlobōt vīnmār ir labi.
– Kaidi ir tovi nōkūtnes plani?
– Runojūt par nōkūtnes karjeru, militarō jūma maņ beja kai vīns nu variantim. Beja tai, ka es eisti nazynōju, kur grybātu dūtīs tōlōk. Uzskateju, ka vaļsts aizsardzeibas dīnasts byutu taida kai pauzeite, kai periods, kod sevi atteisteit. Turklōt VAD mums snādz īspēju: ja nagribi turpynōt militarū karjeru, tod ir īspējamas bezmoksas studijas kaidā nu augstskūlom. Beja arī dūmas, ka varātu studēt Nacionalajā aizsardzeibas akademijā. Jau tagad zynu, ka palikšu profesionalajā dīnastā, turpynōšu militarū jūmu.
– Bet kas radeja taidu interesi par dīnastu?
– Internetā beja roksts par vaļsts aizsardzeibas dīnasta karaveiri Amandu Beķeri – viņa īdvesmōja, ka nav tik švaki, ka meitines var un ka na tikai Latvijā. Ja runoj par sīvīšu lūmu, jōs arvīn vairōk ījam augstōkus omotus militarajā jūmā. Tys mani īdrūšynōja, ka es ari varātu.
Un vēļ tei ir mīlesteiba pret sovu vaļsti. Dīnasts maņ nav tikai kai pīnōkums, bet dziļa mīlesteiba pret sovu vaļsti un sovu gimini. Grybu byut drūša par tū, ka varu aizstōvēt sovu gimini, poša sevi un vysus apkōrtejūs un byut daļai nu kaut kō lelōka.
Marta Jokste-Kraupša, apmeklējot pirmsskolas izglītības iestādi un iepazīstinot bērnus ar karavīra profesiju.
– Un kur tev sōcās Latvija?
– Maņ Latvija sōcās nu gimines. Maņ gimine ir ļūti svareiga, tei maņ ir devuse pamatus tam, kas ir sāta, ka sāta atsarūn Latvijā un ka Latvija ir daļa nu manis.
– Dīnastā tev apkōrt karaveiri puiši. Kaida ir jūs attīksme pret tevi – kai pret leidzbīdru voi tūmār kai pret daiļū dzymumu?
– Kai mums instruktori soka: attīksme roda attīksmi. Kai tu pret cylvāku, tai jys pret tevi. Es nasaceišu, ka attīksme pret mani kaut kai atsaškir. Maņ kai meitinei nikaidu atvīglōjumu nav īdūts – ekipējums ir tys pats, sūmas smogums ir tys pats, kilometru daudzums ir tys pats. Bet puiši ir ļūti pīklōjeigi, eisti džentlmeni: ja redz, ka ir gryutōk, nūteikti paleidzēs, ar sapratni izaturōs. Kai soka, armijā dzymuma nav, mes visi asam vīnleidzeigi ar vīnaidim pīnōkumim, tīseibom.
Maņ ir tai, ka pamatapmōceibas laikā trejs mēnešus beju vīna sovā ustabeņā, maņ beja breiveiba. Nu vīnas puses – maņ beja labi, nu ūtras puses – it kai esi atškērts.
– Vodūtīs nu sovom izjyutom, voi nōkūtnē meitinem vajadzātu obligati dīnēt armijā?
– Ja puišim es īteiktu kotram obligati izīt dīnastu 11 mēnešus, tod ar meitinem ir tai: ja jei poša vēlejās. Na vysom tei militarō jūma byus interesanta. Bet, ja tys pateik, ja tys uzrunoj, tod nūteikti jōīt. Jo tei ir loba īspēja atteisteit sevi.
– Kas tev vysgryutōkais ir bejis dīnastā?
– Vysgryutōkais ir na fiziskī pōrbaudejumi, bet gon mentalais – voi varēšu paspēt puišim leidza. Ir tai, ka gimnazijā byuts kai līderei, byuts pa prīšku sportā, bet šeit saprūtu, ka te muns temps lānōks. Tod mōc dūmas, ka varbyut asu kēdes vōjōkais pūsms, jo navaru tik ōtri pajimt tempu kai, pīmāram, kaids garōks puiss ar lelōkim muskulim. Un tod komandai vajag pīsalāgōtīs tam videjam ritmam.
Mums beja zīmas izdzeivōšonas kurss, kur mes uztrenējom ari sovu moralū spāku, tys mums beja taids papyldu bonuss.
Pēc ālinga saprūti tū, ka vyss ir golvā. Dūmōju, ka varbyut nūstresōšu, naīlēkšu, bet golu golā saprotu, ka asu drūsmeigōka, nakai sōkumā lykōs. Es īlēču bez nikaidom bailem, varbyut ar taidu kai azartu. Ālingī pōrjēme taids syltums – gon goreigi, gon fiziski. Jā, it kai soltā yudinī esi, bet līkās, ka ir sylts, ka varātu ilgōk pasēdēt. Bet jōlīn ōrā, jōīvāroj tys ōtrais temps.
– Kas tev vysvairōk paliks atmiņā nu dīnasta?
– Dūmoju, ka pīdzeivōjumu gors. Ari tei saprasšona, ka te palīc styprōks, palīc mundrōks, dzeives iztureigōks, saprūti tū, ka vari daudz vairōk. Tei saprasšona, ka tu audz. Un nūteikti komandas dorbs, bīdri, jaunas īpazeišonōs. Kod beja pamatapmōceibas, mums pa nūdaļom (8–9 cylvāki) beja dzīsmes jōsamōcōs. Mes sasalosamēs vīnā kubrikā (kubriks – dzeivōjamō telpa armijas vidē) un mōcamēs vōrdus. Tik smuki visim kūpā sagōja. Taids kai koris. Beja sajyuta, ka es byutu dzīšmu svātkūs, taida gimines sajyuta beja. Tys beja aizkustynūši.
– Kai jyusus baroj?
– Myusus baroj ļūti fantastiski! Par ēdīņreizem vaļsts ir ļūti padūmōjuse, bet maņ kai meitinei tōs porcijas ir ļūti lelas. Nu poša sōkuma palyka pōri, un ēdneicā sortiments ir ļūti lels, kotru dīnu kaut kas jauns, kaut kas garšeigs, kaut kas interesantōks. Ēdynōšona mums augstā leimenī.
VISI IR KĀ VIENA KOMANDA Latvijas Televīzijas spēles "V.I.P." dalībnieki – VAD karavīru komanda, kuri pārstāvēja Zemessardzes 3. Latgales brigādi (no labās) – K. Vilks, M. Matvejs, H. Āriņš un spēles vadītājs Uģis Joksts.
Savukārt kareivim Hugo ĀRIŅAM no Ķeguma ir šāds stāsts:
– Es dienestā tiku atlasīts pēc nejaušības principa, taču, ja varētu ko mainīt tolaik, tad es būtu iestājies brīvprātīgi, ja būtu zinājis, kā šeit ir. Dienestā ir liela dažādība – tiek apgūtas ļoti daudzas tēmas, gan kā visiem karavīriem, gan konkrētā specialitātē konkrētā apakšvienībā, kur esi iedalīts.
Gandrīz katra nedēļa ir atšķirīga, jo tiek apgūtas jaunas un interesantas tēmas. Ir gan teorija, gan eksaktākas lietas, protams, arī dažādi fiziski uzdevumi. Arī tādas lietas, kas nešķiet saistītas ar armiju, piemēram, dažādi kultūras pasākumi. Man bija iespēja piedalīties televīzijas erudīcijas spēlē "V.I.P.", kur mēs pārstāvējām Zemessardzes 3. Latgales brigādi, un tā bija interesanta pieredze. Protams, lieliska pieredze bija arī piedalīties 18. novembra parādē Rīgā, kas lika aizdomāties par patriotismu.
– Kas bija visgrūtākais, uzsākot dienestu?
– Te droši vien var minēt militāros pārgājienus, kas ir fiziski prasīgi. Taču pēc katra noietā maršruta saproti, ka vari noiet arvien tālāku distanci un panest smagāku mugursomu, tādējādi pārkāpjot iepriekš savas uzstādītās robežas. Dienestā tiek iegūta noderīga pieredze.
– Kādi tavi nākotnes plāni? Vai paliksi dienēt tālāk?
– Armija ir laba lieta, kur attīstīt turpmāko karjeru. Bet es pēc dienesta atsākšu studijas Rīgas Biznesa skolā, kur jau vienu gadu nomācījos. Apgūšu biznesa vadību. Pašlaik man ir paņemts akadēmiskais mācību gads.
Protams, pēc dienesta pats būšu mainījies, būs lielāka pārliecība pašam par sevi un arī labāk attīstīta spēja rīkoties ārkārtas situācijā, kad jāpieņem kādi lēmumi īsā laika sprīdī. Noteikti var minēt arī to, ka nostiprinās prasmes darboties komandā, kas dienesta laikā ir ļoti nepieciešamas. Mainījusies arī mana uztvere par armiju kā tādu – armijā, tāpat kā citās jomās, nepārtraukti notiek attīstība, nekas nestāv uz vietas.
– Vai ir vajadzīgs obligātais dienests?
– Tā ir noderīga pieredze, jo tiek iegūtas prasmes, kā aizstāvēt savu ģimeni un valsti. Daudziem jauniešiem tas noteikti palīdzētu uzlabot fizisko formu, ieaudzinātu disciplīnu, kas noder turpmākajā dzīvē, arī turpmākajās profesijās. Daži jaunieši pēc mācībām vidusskolā vēl nevar izlemt, kur iestāties, ko darīt tālāk. Bet, ja viņus iesauktu dienestā, tad daudziem dienests iepatiktos, un viņi atrastu savu dzīves aicinājumu arī militārajā vidē.
– Un kā ar dienestu meitenēm?
– Man šķiet, ka vajadzētu arī meitenēm obligāti dienēt, jo tas būtu tikai godīgi. Armija ir vieta, kur meitenes var veidot savu karjeru. Armijā jau nav nekāda veida diskriminācijas, visi ir kā viena komanda. Tas būtu atbalstāmi.
– Kur tev sākas Latvija?
– Ar latviešu valodu, ar ģimeni un latviešu tradīcijām. Skolā daudz ko apgūstam. Tagad būs vēl pieredze dienestā, kas ir pilsoņa atbildība palīdzēt un aizstāvēt savu valsti.
– Ko novēlētu citiem jauniešiem, kuri vēl nav bijuši dienestā?
– Ieteiktu viņiem pieteikties brīvprātīgi, jo ir bonusi un priekšrocības. Piemēram, ir lielāka kompensācija un pēc tam noteiktās akreditētajās valsts augstskolās tiek apmaksātas studijas. Tas, manuprāt, ir ļoti noderīgi. Tiem, kas tiek iesaukti pēc nejaušības principa, novēlu, ierodoties dienestā, būt pozitīvākiem, optimistiskākiem, tad būs vieglāk.
KĀ ĶIRSĪTIS UZ KŪCIŅAS Valsts prezidenta vizīte Lūznavas militārajā bāzē. Tikšanās ar VAD karavīriem.
Matīss MATVEJS no Ķekavas dienestā arī tika iesaukts pēc nejaušības principa.
– Tas bija negaidīti?
– Jā, tas bija negaidīti. Ja godīgi, es tajā brīdī nezināju, ka mani var iesaukt. Ziņās it kā bija dzirdēts, bet manā draugu lokā pat nebija sarunas, ka tā tas varētu būt. Tas bija ļoti negaidīts pārsteigums. Mēs ar kursabiedriem vienā starpbrīdī atvērām mājaslapu klustikaravirs.lv/statuss, un tur visi skatās – visiem sarkans ķeksītis, tātad neviens nav iesaukts. Tad es atveru un redzu – zaļš ķeksītis. Tajā brīdī man šķita, ka viss ir slikti. Tad nomierinājos, ka viss gan jau būs labi. Un tā arī ir.
– Kur tobrīd studēji?
– Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā studēju kinooperatora mākslu.
– Kas tev bija visgrūtākais?
– Pašā sākumā visgrūtākais bija pierast pie sistēmas, bet es diezgan ātri pielāgojos. Dienestā ir jāievēro reglaments un tas jāpilda. Piemēram, pamatapmācības laikā diezgan bieži gadījās situācijas, kad rīta apskates laikā 30 cilvēku vidū kādi seši VAD karavīri izdomāja, ka viņi rītā negrib noskūties, un tad visiem pārējiem bija jāveic motivācijas vingrinājumi – pietupieni, vēdera presītes vingrinājumi, kamēr tie seši aiziet noskūties. Tas sākumā šķita vājprātīgi, kāpēc mums liek pildīt tos vingrinājumus. Patiesībā tas ir ļoti liels ieguvums mums kā VAD karavīriem, jo tā mūs motivē rūpēties par citiem, lai viņi pildītu savus uzdevumus, savus pienākumus, lai kopējais uzdevums tiktu izpildīts.
Motivācijas vingrinājumi ļoti labi psiholoģiski darbojas. Kā tad es te pievilšu komandu, ka visi pārējie veic vingrinājumus, jo es pats no rīta aizmirsu noskūties.
M. Matvejam Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljona komandieris pulkvežleitnants Oskars Omuļs pasniedz apliecību par pamatapmācības pabeigšanu (pēc 12 nedēļām).
Tad visgrūtākais ir bijis ziemas izdzīvošanas kurss – gan emocionāli, gan fiziski ļoti sarežģīti tikt tam visam cauri, jo visu laiku galvā bija doma, ka kursa noslēgumā būs āliņģis. Ārprāts! Cik slikti, cik briesmīgi! Bet, kad es ielecu āliņģī un kad izkāpu ārā, sapratu, ka tas ir bijis saldais ēdiens, kā ķirsītis uz kūciņas. Ka patiesībā viss bija diezgan vienkārši.
– Kur tev sākas Latvija?
– Man personīgi Latvija sākas manī. Nevar paļauties, ka kaut kas notiks pats no sevis, katram ir jāpieliek savas pūles, savs darbs, lai kaut kas tiktu paveikts. Piemēram, Lielā Talka notiek reizi gadā. Bet tas būtu jādara katram visa gada griezumā, lai mēs uzturētu savu valsti tīru un patīkamu, kur dzīvot. Svarīgākais ir sākt pašam ar sevi, rūpēties par to, ka tu dari to darbu, kas tev šķiet svarīgs.
– Vai pēc dienesta turpināsi studijas?
– Pirmajos dienesta mēnešos domāju, ka varbūt varētu palikt darboties profesionālajā dienestā, jo, šeit atrodoties, sapratu, ka nav nemaz tik traki, kā bija stāstījuši vecāki par padomju laikiem. Tagad armijā viss ir ļoti cilvēcīgi, laba atmosfēra. Kurā darbā vēl mums maksā par to, ka ejam uz sporta zāli un trenējam savu fizisko veselību?
Ziemas slēpojums ziemas izdzīvošanas kursa laikā.
Bet tad vienās brīvdienās satikos ar savu kursa biedreni, parunājāmies par kino, par to, kā veicas kursabiedriem. Šobrīd viņiem kursa darbs ir seriāla filmēšana. Kad sākām runāt, cik interesanti tas ir, man sagribējās būt kopā ar viņiem. Un tad atcerējos, cik labi būt radošā vidē, kas ir piepildīta ar kino, un vēl vakaros es gāju dziedāt korī "Kamēr". Tad sapratu, ka profesionālais dienests nebūs mans, taču apsveru domu iestāties Zemessardzē tuvāk mājām.
– Ko novēlētu tiem, kuri nav bijuši dienestā?
– Esmu sapratis, cik svarīga ir fiziskā sagatavotība, cik ļoti tas emocionāli palīdz izdzīvot dienu. Ja nav fiziskās sagatavotības, tad ikdienas darbs var nogurdināt.
Ja vidusskolas laikā būtu bijis vairāk informēts par valsts aizsardzības dienestu un to, ka tas nav nekas traks, ka personāla attieksme šeit ir teicama, tad, visticamāk, pats būtu pieteicies brīvprātīgi. Man šķiet, ka vislabākais laiks dienestam ir tieši pēc vidusskolas, pirms neesi iestājies augstskolā. Ir labi sagatavot sevi fiziski, apgūt valsts aizsardzības pamatus. Mums katram jāzina, ko darīt, lai aizsargātu mūsu valsti, mūsu ģimenes, bērnus un visu Latviju.
Uzskatu, ka VAD vajadzētu dienēt katram. Taču mani neapmierina tas, ka esmu vienu gadu izrauts no akadēmijas. Tagad vasarā būs jāmēģina atcerēties visu pirmo kursu, lai varu tālāk sekmīgi studēt.
KARAVĪRI LABI PAĒDUŠI Intervētie valsts aizsardzības dienesta karavīri visi kā viens slavēja Lūznavas militārās bāzes modernizēto ēdnīcu. Ar ko īpaša ir šī virtuve, pastāstīja tās šefpavārs Arnis BARKĀNS.
– Virtuve savu darbību uzsāka pagājušā gada 18. jūlijā. Tā ir viena no modernākajām virtuvēm reģionā, jo modernizēti ir visi darba procesi, sākot ar trauku mazgāšanu. Mums ir tuneļveida trauku mazgājamā mašīna, katlu mazgājamā mašīna. Tad ir divas modernas, lielas kombi krāsnis, kur iespējama cepšana, tvaicēšana, vārīšana. Arī cepešpannām ir funkcija vārīt, sautēt, cept. Katrai iekārtai ir planšetdators, kur jau ieprogrammētas gatavas receptūras. Arī paši varam uzstādīt jaunu receptūru.
Virtuvē visur ir moderns aprīkojums. Mums ir divi zupas vārāmie izgāžamie katli, kuros var gan apcept, gan sautēt, gan vārīt. Mums ir gaļas prese, kas atvieglo pavāriem darbu, jo nav nepieciešams karbonādes klapēt. Karbonādes nopresē, un tās gatavas cepšanai. Modernā iekārta aizvieto roku darbu.
Arī cepešpannas aprīkotas ar planšetdatoru. Pavāriem bija izaicinājums apgūt modernizētas un tehnoloģiski bagātas iekārtas. Protams, vēl ir aukstumkameras.
– Kāda ēdienkarte tiek piedāvāta VAD karavīriem?
– Ir vadlīnijas, pēc kurām mēs strādājam. Piemēram, ka jābūt olu ēdieniem, augļiem, dārzeņiem, gaļas ēdienam, kādam siltajam vai aukstajam ēdienam, dzērienam, skābpiena produktiem. Tad sastādām ēdienkarti. Brokastīs ir, piemēram, biezputras (auzu, kukurūzas, manna). Pusdienās parasti ir viena veida zupa, divi gaļas ēdieni un divu veidu piedevas, divu veidu salāti (ar eļļu, ar majonēzi vai krējumu). Reizēm nodrošinām salātu bāru, kad karavīri paši sakomplektē (salātlapas, gurķi, tomāti, kukurūza vai olīvas). Tad ir deserts, arī kāda kūka pusdienās. Dzēriens – tēja, kafija, sula. Arī daži skābpiena produkti, bet skatāmies pēc viņu vēlmēm, pēc pieprasījuma. Vakariņās parasti ir viens gaļas ēdiens un divu veidu vārītas piedevas, salāti, kāds jogurts vai saldais. Augļi parasti ir rītā un vakarā. Tāda daudzveidīga ēdienkarte.
No jaunā gada virtuves darbību ir pārņēmis Valsts aizsardzības loģistikas un iepirkumu centrs (VALIC), esam tagad VALIC darbinieki, bet sākotnēji bijām 2RNC (2. Reģionālais nodrošinājuma centrs).
– Pastāstiet par sevi!
– Es nāku no Rēzeknes. Rēzeknes 33. profesionālajā vidusskolā ieguvu ēdināšanas servisa specialitāti un pavāra kvalifikāciju. Esmu strādājis Valsts robežsardzes koledžā kādu laiku kā pavārs, tad šefpavārs. Pēc tam man bija savs uzņēmums – kafejnīca robežsardzes koledžā. Diemžēl kovida pandēmijas laikā kafejnīcu aizvēru, tāda krīze bija visiem. Tad iestājos studēt RTA Ekonomikas un pārvaldības fakultātē uzņēmējdarbību. Tagad tā jau ir RTU, palicis pēdējais kurss. Man iegūta arī pavāra zeļļa kvalifikācija.
Un tagad esmu šefpavārs Lūznavas ēdnīcā.
– Jums patīk šis darbs?
– Jā, gatavošana man no bērnības bijusi ļoti tuva. Jau bērnībā patika gatavot, eksperimentēt ar dažādiem produktiem. Kad biju maziņš un man prasīja, par ko vēlos kļūt, tad atbildēju, ka gribu būt kā Mārtiņš Rītiņš. Jo, kamēr citi skatījās multfilmas, es skatījos ēdiena gatavošanas raidījumus. Tā ir mana sirdslieta.
– Kādu ēdienu visvairāk patīk gatavot?
– Man pašam vairāk patīk strādāt ar gaļas ēdieniem, un, protams, vasara ir grilēšanas sezona – ribiņas, šašliks un viss pārējais. Tagad mums ēdnīcā iecienītas karbonādes. Protams, arī pārējo gatavoju.
– Kādreiz padomju laikā, dienestā esot, karavīriem virtuvē nācās mizot kartupeļus. Kā Lūznavas virtuvē?
– Nē, viņiem nav jātīra kartupeļi. Mums liela daļa dārzeņu – kartupeļi, burkāni tiek piegādāti jau tīrīti, safasēti, kas atvieglo darbu virtuvē, efektivizējot darba procesu. Protams, tiek piegādāti arī netīrīti kartupeļi, ja ir mazāks cilvēku skaits, kas jābaro.
– Vārdu sakot, darbs virtuvē kaulus nelauž.
– Gan virtuves darbiniekiem, gan pavāriem darba vide ir ļoti modernizēta. Arī smagumu celt nevajag, jo izgāžamie katli. Ir arī ratiņi pārvietošanai. Darbu esam efektivizējuši pēc iespējas vieglāku, roku darba ir mazāk. Cenšamies strādāt ar atbildību gan pret darbiniekiem, gan klientiem, gan pret vidi, jo veicam arī atkritumu šķirošanu.
Tiem pavāriem, kuri iepriekš nebija strādājuši ar tāda veida iekārtām, bija izaugsme, kvalifikācijas celšana. Tagad jau esam pieraduši pie modernajām iekārtām, tā jau ikdiena. Arī karavīri labi paēduši. Stereotips par vienveidīgu ēdienu, tikai par putrām armijā, aizgājis pagātnē.
Paldies par sarunu gan VAD karavīriem, gan šefpavāram Arnim Barkānam!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Tags: #SIF_MAF2025