Izstādes "Latviešu grāmatai 500" atklāšanas pasākums Eiropas Parlamenta ēkā Strasbūrā.

Brīvība domāt, lasīt un rakstīt ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem, par kuru būtu jārūpējas arī mūsdienās, jo arī Rietumu pasaulē arvien pieaug mēģinājumi manipulēt ar viedokļiem un ierobežot pieeju grāmatām. Ar tādu atziņu šonedēļ Eiropas Parlamentā (EP) Strasbūrā tika atklāta izstāde, kas veltīta 500 gadiem, kopš iznākusi pirmā grāmata latviešu valodā.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ceļojošā izstāde "No 1 grāmatas līdz Gaismas pilij" (From the 1 Book to the Castle of Light) veidota par godu latviešu grāmatniecības piecsimtgadei un lai iepazīstinātu starptautisku auditoriju ar bagāto latviešu kultūras mantojumu, kura pamatā ir rakstīts un drukāts vārds latviešu valodā, Eiropas Parlamentā Strasbūrā. To uz Eiropas Parlamentu aizvedusi EP deputāte Sandra Kalniete sadarbībā ar LNB, un pēc deputātes ielūguma izstādes atklāšanā piedalījās bibliotēku pārstāvji no vairākiem Latvijas novadiem, tostarp Alūksnes novada bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa.

Kāpēc Strasbūra?

Pirmais iespieddarbs latviešu valodā tapis 1525. gadā – tas bija reformācijas laiks Eiropā un, pateicoties Lutera mācības atbalstītājiem Rīgā, latviešu valodā tika iespiesti Livonijai paredzētie luterāņu teksti. Par godu šim notikumam LNB rīkoja pasākumu sēriju, lai izceltu nozīmīgākos procesus, kas virzījuši latviešu valodā rakstītā un iespiestā vārda izplatību. Izstāde EP ir daļa no šo pasākumu cikla.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomniece starptautiskās sadarbības jautājumos Viktorija Piščikova laikrakstam skaidro, ka Strasbūrai ir nozīmīga loma latviešu grāmatniecības vēsturē. "Rīgas un Strasbūras attiecības reformācijas kontekstā 16. gadsimtā bija cieši saistītas ar grāmatu tirdzniecību, ideju apmaiņu un teoloģiskajiem meklējumiem, kas veidoja agrīno protestantisma tīklu Eiropā. Lai gan Mārtiņš Luters darbojās Vitenbergā, Strasbūra bija viens no nozīmīgākajiem reformācijas centriem Vācijas dienvidrietumos, kur krustojās luterisma un Šveices reformātu idejas. Pēc reformācijas sākuma Rīgā nonāca daudzi Strasbūrā iespiesti izdevumi," viņa stāsta.

Lāčplēsis un Krokodils Dandijs

Arī Sandra Kalniete mediju pārstāvjiem uzsvēra, ka Strasbūra ir fantastiska vieta, kur parādīt lietas, ar kurām mēs lepojamies, jo tur apgrozās tūkstošiem cilvēku no visas Eiropas. "Šāda mēroga izstāde Strasbūrā ļauj arī citiem eirodeputātiem un viesiem saprast, cik dziļas un senas ir mūsu saknes Eiropas kultūrtelpā," teic S. Kalniete.

Izstādes moto ir "No pirmās grāmatas līdz Gaismas pilij", un tās saturs veidots spilgtā, vieglā, asprātīgā veidā, parādot, kā latviešu grāmata satiekas ar citām kultūrām, un aicina apmeklēt Latviju. "Tā ir vieta, kur bibliotēku dēvē par Gaismas pili, kur hokeja izlase izcīna pasaules čempionāta medaļas un kur dzimst pasaules mēroga mūzikas zvaigznes. Vieta, kur par tradīciju kļūst uzņēmumi ar "vienradža" statusu un kur dziesma un deja palīdz mazināt stresu; vieta, kur cilvēki stāda Laimes kokus vienkārši tāpēc, ka tas sagādā prieku," iepazīstina izstāde, un drukātais ceļojums var sākties.

Izstādē var uzzināt par nozīmīgiem notikumiem un personībām grāmatniecībā, tostarp Latvijas preses vēsturē, kā arī piedzīvot negaidītas tikšanās ar citām kultūrām un vietām visā pasaulē. Piemēram, lai starptautiska auditorija izprastu, kas latviešu grāmatniecībā ir brāļi Kaudzītes, viņi tiek salīdzināti ar brāļiem Grimmiem, latviešu tautas dainas ar indiešu vēdām, mūsu Lāčplēsis ar Krokodilu Dandiju, kam Austrālijā savulaik atrasts prototips – latvietis Arvīds Blūmentāls. Seko stāsts par latviešu gudrajiem kaķiem – baltais kaķis no "Kaķīša dzirnavām", kurš māca vairot nevis sāpes, bet prieku, un nu jau pasaulslavenais drosmīgais kaķis no filmas "Flow", kurš paudis viedo ideju par līdzāspastāvēšanu: "Mēs visi esam vienā laivā, tāpēc mums jāpārvar savas atšķirības."

Grāmatas – mūža mīlestība

"Latviešu tauta pamatoti lepojas ar savu lasītprasmi – to mēs esam parādā savām mātēm, kuras pēc smagas darba dienas laukos un saimniecībās mācīja bērniem lasīt Bībeli un lūgšanu grāmatas. Mēs lepojamies ar savu mīlestību pret grāmatām – tā palīdzēja saglabāt latviešu valodu un kultūru, kā arī pretoties masveida pārkrievošanai padomju okupācijas laikā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka, mūsu Gaismas pils, bija pirmā nozīmīgā kultūras celtne, ko uzbūvējām pēc neatkarības atgūšanas. Ar lielu lepnumu un saviļņojumu atceramies pasākumu "Gaismas ceļš – Grāmatu draugu ķēde", kas norisinājās aukstā 2014. gada 18. janvāra dienā Rīgā. Tūkstošiem cilvēku veidoja dzīvo ķēdi no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas Krišjāņa Barona ielā 14, pāri Daugavai, līdz jaunajai ēkai – Gaismas pilij. Mēs no rokas rokā nodevām Bībeli latviešu valodā," izstādes atklāšanā sacīja Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura intervijā atzina, ka grāmatas un bibliotēka ir viņas mīlestība mūža garumā un stāsts par to ir arī stāsts par viņas pirmo profesiju. Kā zināms S. Kalniete pati savulaik strādājusi LNB, kas bijusi liela privilēģija jebkuru grāmatu pasūtīt uz mājām. "Pateicoties šai iespējai, es varēju ar ļoti labiem rezultātiem pabeigt Mākslas vēstures fakultāti, un tā ir ielikusi pamatu man visai dzīvei un, protams, ka tas arī palīdzēja vēlāk man sarakstīt savas grāmatas," intervijā stāstīja S. Kalniete.

Jautāta, kāda literatūra pašlaik ir lasīšanas darba kārtībā, EP deputāte atzina, ka sen nav lasījusi daiļliteratūru laika trūkuma dēļ. "Šobrīd visa mana lasīšana faktiski ir saistīta ar darbu – tie ir milzīgi apjomi ar dokumentiem, analītiskajiem ziņojumiem, ekspertu atzinumiem un darbu pie EP rezolūcijas par Krieviju. Kad ir jāgatavo šādi ziņojumi un rezolūcijas, jāizlasa simtiem lappušu ar tekstu, analīzi un labojumiem, mana lasāmviela pašlaik ir tikai un vienīgi darba dokumenti," atzina S. Kalniete, piebilstot, ka tādēļ šis grāmatniecības godināšanas pasākums darba ikdienā sagādā īpašu gandarījumu.

Akcentē Ernsta Glika ieguldījumu

Izstādes atklāšanā S. Kalniete uzsvēra Ernsta Glika un Bībeles tulkojuma nozīmību latviešu tautas attīstībā, izglītībā un kultūras identitātē. "Ja nebūtu pirmās publikācijas latviešu valodā un tālāk sekojošo publikāciju, arī Glika Bībeles tulkojums, tad es nezinu, vai latvieši būtu ieguvuši to pašapziņu, kas bija vajadzīga, lai 19. gadsimta otrajā pusē radītu priekšnoteikumus, garīgos priekšnoteikumus, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu valsti. Pateicoties tieši rakstītajam vārdam, mēs esam izturējuši padomju okupāciju. Pirms padomju okupācijas jau bija cara impērijas rusifikācijas politika, jo visiem bērniem, arī lauku skolās, bija jāmācās krievu valoda. Piemēram, Latgalē vispār bija aizliegts latviešu valodā runāt, bija tikai krievu valoda," teica S. Kalniete.

Savukārt LNB direktore Dagnija Baltiņa atklāšanas pasākumā teica – ir viens temats, par ko mums Latvijā nav domstarpību – tas ir par lasīšanu un grāmatām. "Paldies visiem, kuri par šo lietu "stāv, jo savādāk nevar", pārfrāzējot luterisko frāzi, jo šie 500 gadi "atsperas" no Reformācijas Eiropā un no mirkļa, kad ir jārīkojas, jo mēs savādāk nevaram. Mums ir jārada pieprasījums pēc lasīšanas, mums ir jāvēstī, ka mēs esam pārliecināti savā valstī, neatkarībā, brīvībā, kritiskajā domāšanā, kas sakņosies tajā, ka būsim lasoši, zinoši, inteliģenti. Tiesības uz grāmatu un brīvība lasīt, rakstīt un izdot latviešu valodā ir viens no spēcīgākajiem Latvijas valsts balstiem," teica LNB direktore.

EP priekšsēdētājas pirmā vietniece Sabīne Verheiena pasākumā akcentēja arī rakstītā vārda brīvību. "Mūsdienās informācija var apceļot pasauli dažu sekunžu laikā. Tāpat arī manipulācijas un dezinformācija. Meli var sasniegt miljonus, pirms žurnālistiem ir bijusi iespēja noskaidrot, kas patiesībā notika. Tas padara neatkarīgu žurnālistiku un no politiskas iejaukšanās pasargātu literatūru par neaizstājamu, jo demokrātija sākas krietni pirms brīža, kad mēs nododam savu balsi vēlēšanās. Tā sākas tad, kad mēs varam lasīt, klausīties, uzdot jautājumus un veidot paši savu viedokli," pauda S. Verheiena.

Nodrošina, ka rakstītais vārds sasniedz lasītāju

Alūksnes novada bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa atzina, ka izstādes atklāšana Eiropas Parlamentā bija patiešām nozīmīgs un emocionāli piepildīts notikums. "Īpašs gods man bija saņemt uzaicinājumu uz izstādes atklāšanu no EP deputātes Sandras Kalnietes, kura 2024. gadā piedalījās Grāmatu svētkos Alūksnē un tikšanās ar alūksniešiem, lasītājiem viņai spilgti palikusi atmiņā," stāstīja I. Ozoliņa, atzīstot, ka viņu iepriecinājusi izstādes interesantā koncepcija ar trāpīgiem tekstiem un ilustrācijām. "Manuprāt, Kuldīgas, Ogres, Dobeles, Alūksnes, Saldus un Bauskas novada Bārbeles bibliotēku pārstāvju dalība izstādes atklāšanā Strasbūrā vēlreiz apliecina bibliotēku nozīmi latviešu grāmatas un lasīšanas tradīcijas saglabāšanā – tieši bibliotēkas ikdienā nodrošina, ka latviešu valodā rakstītais vārds sasniedz lasītājus visā Latvijā un ārpus tās. Patiesībā Latvijas grāmatas piecsimtgade ir stāsts arī par bibliotēkām kā uzticamiem kultūras, izglītības un kopienas iesaistes centriem, kas veicina lasītprieku, kritisko domāšanu un piederības sajūtu savai pilsētai, pagastam, valstij un kultūrai, kas palīdz saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm grāmatas un lasīšanas tradīciju," vērtē I. Ozoliņa.

The post Pirmās latviešu grāmatas stāsts viesojas Strasbūrā appeared first on Aluksniesiem.lv.

Seniori priecājas, ka kopā sanākšanas reizēs iespējams gūt daudzveidīgu pieredzi un jaunus iespaidus. Attēlā – seniori bauda krāšņo flokšu ziedēšanas laiku.FOTO: NO VIREŠU PAGASTA SENIORU PERSONĪGĀ ARHĪVA

Atzīmējot Starptautisko senioru dienu, piektdien, 2. oktobrī, Virešu un Grundzāles pagasta seniori tikās sirsnīgā kopā būšanas pasākumā viesu namā "Melderītis".

Pasākums pulcēja ap divdesmit senioru, pārsvarā no Virešu pagasta, bet piepulcējušies bija arī daži no Grundzāles pagasta. Seniori pasākumu vērtē atzinīgi, īpaši uzsverot sirsnīgo atmosfēru un iespēju sanākt kopā, aprunāties un izbaudīt saviesīgo brīdi.

Atbalsta senioru pasākumus

Par to, lai kopā sanākšanas būtu regulāras un daudzveidīgas, rūpējas Virešu pagasta pensionāru padomes priekšsēdētāja Mārīte Rozīte.

Vakara gaitā ar muzikālo sniegumu iepriecināja saksofoniste Ance Grauda no Apes. Publiku izklaidēja arī teatrāls uzvedumu par dakteru būšanām un nebūšanām. Lomās iejutās Mārīte Rozīte ar vīru Jāni Graudiņu, kā arī Mārīte un Zigmārs Zariņi.

Viena no sarunas dalībniecēm, būdama jaunāka par pārējām, atzīst, ka viņai ir prieks kopā ar senioriem aprunāties, dalīties jaunumos un uzklausīt viņu pieredzi.

Senioru kopā būšanas lielākais ieguvums ir iziešana sabiedrībā un apziņa, ka neesi viens.FOTO: ANITA BUŠMANE

"Viss bija lieliski. Senioru dienas pasākums bija ļoti jauks un pozitīvs. Un tik skaitā vietā, ‒ viesu nams atrodas ezera krastā. Daudz jauku emociju. Vakarā devos mājās brīnišķīgā noskaņojumā. Domāju, ka arī citi jutās tāpat. Atraktīva teātra izrāde, saviļņojošs saksofona pavadījums jaunās mākslinieces Ances Graudas izpildījumā. Un lieliska kompānija," atzīst Dace Ābele.

Viņa ir viena no seniorēm, kura cenšas izmantot katru iespēju būt kopā ar vietējās kopienas senioriem. "Man ir prieks par rīkotajiem senioru pasākumiem. Ko vien varu, to atbalstu ar savu klātbūtni. Redzam, ka Mārīte no sirds cenšas. Viņas lielākais nopelns ir ne tikai sarīkot pasākumu, bet arī atrast iemeslu, kāpēc cilvēkiem uz to atnākt. Katru mēnesi tiek izdomāts kas jauns – ekskursija, talka, svētki vai vienkārši kopīga sanākšana sarunām un atpūtai," pamato D. Ābele.

Katram senioram M. Rozīte bija sarūpējusi laimes pogu un apsveikuma kartīti ar novēlējumu: "Lai gadi nes diženu ozola viedumu un mīļo cilvēku siltumu."

Senioru dienai veltītajā pasākumā Virešu pagastā notika sirsnīgs pasākums. Publikai par prieku Jānis Graudiņš (no kreisās), Zigmārs Zariņš, Mārīte Rozīte un Mārīte Zariņa bija sarūpējuši teatrālu uzvedumu par dakterīšiem. .FOTO: ANITA BUŠMANE

Senioru tikšanās pie groziņiem turpinājās ilgāk, nekā bija iecerēts, ‒ vakars bija piepildīts ar sarunām un dažādām aktivitātēm, tostarp galda dziesmām un mīklu minēšanu. "Sirsnīgs paldies par viesmīlīgo uzņemšanu un atsaucību viesu nama "Melderītis" saimniekiem Rutai un Aivaram," senioru vārdā par uzņemšanu teic Mārīte.

Īpaši tiek izcelta sadarbība starp Virešu un Grundzāles pagastu. "Vēlamies ciešāk sadraudzēties ar Grundzāles pagasta senioriem. Tā kā esam Grundzāles un Virešu pagasta apvienība, būtu jauki vienam otru iepazīt tuvāk. Esam aicinājuši grundzāliešus uz vairākiem pasākumiem. Šis bija viens no tiem. Paldies tiem dažiem Grundzāles pagasta senioriem, kas atsaucās un bija kopā ar mums," saka M. Rozīte.

Atklās talantus

Senioriem ir arī savi talanti, kurus ikdienā ne vienmēr izdodas pamanīt. Tāpēc radusies iecere kādā no nākamajām kopā sanākšanas reizēm atklāt senioru slēptos talantus. Proti, tiktu rīkots pasākums, kurā katrs varētu parādīt, ko prot un ar ko aizraujas. "Seniori brīvajā laikā rada brīnumainas lietas. Piemēram, viena no seniorēm Emma Upeniece, būdama ļoti cienījamā vecumā, viņai 94 gadi, gatavo skaistas rotas no pērlēm. Mazās pērlītes viņas rokās pārtop rokassprādzēs un citos smalkos darinājumos," stāsta M. Rozīte.

Ar pieminētās seniores E. Upenieces darbiņiem varēja iepazīties arī šajā pasākumā. "Varētu sarīkot arī nelielu darbu izstādi, kur katrs seniors atnes vienu vai vairākus savus darinājumus – rokdarbus, adījumus, izšuvumus, gleznas, koka izstrādājumus, kulinārijas darinājumus vai citas lietas. Šāds pasākums būtu vēl viena iespēja iepazīt citam citu no jaunas puses un atklāt, cik daudz radošuma, prasmju ir senioru vidū," pamato Mārīte.

Viņa atklāj, ka tuvākajā nākotnē varētu sarīkot arī kādu zolītes spēles turnīru. "Gribas kaut kā arī kungus izvilināt no mājām, lai arī viņi ir mazliet aktīvāki. Pieļauju, ka zolītes spēle vīrus varētu uzrunāt," uzsver pensionāru padomes priekšsēdētāja.

Kopā darot, rodas idejas

Kā atzīst M. Rozīte, nepilna gada laikā Virešu pagasta senioru apvienība ir īstenojusi vairākus skaistus un vērtīgus pasākumus, un padomā jau ir arī citi. Februārī seniori pulcējās sveču liešanas pasākumā. Martā devušies uz Jaunannu, kur norisinājās tradicionālais tautas muzikantu salidojums. Martā aizvadīta arī kopīga sapulce, kurā skatījušies filmiņas par Virešu pagastu. Aprīlī devušies iepazīt Vijciema pagastu, tostarp Vijciema čiekurkalti. Savukārt 25. aprīlī Lielās talkas dienā, kad Virešu pagasta seniori tīrīja Vidagas estrādi un tās apkārtni. "Pēc labi padarīta darba visi sēdās pie lielā zupas katla, kuru bija sarūpējuši estrādes saimnieki – Kalniņu ģimene. Ēdot un sarunājoties, radās doma, ka tik skaista vieta – estrāde Gaujas krastā – ir pelnījusi, lai tajā pulcētos cilvēki un svinētu svētkus. Tas arī mums rosināja ideju ‒ šeit jāsvin saulgriežu svētki un jāgodina pagasta Līgas un Jāņi. Tika uzrakstīts pieteikums Ziemeļgaujai, vietējās kopienas pasākumu rīkošanai varēja pretendēt uz 170 eiro atbalstu. Ja reiz pasākums ar sieru, pīrāgiem, Līgu un Jāņu sumināšanu, tad jābūt arī ballei. Turpat pie ugunskura sēžot, radās daudz finansiālo atbalstītāju un pat sponsoru, lai varētu samaksāt muzikantam. Tika nolemts lūgt atbalstu arī Virešu pagasta zemniekiem un uzņēmējiem. Kopā ar Ausmu Agari tika apbraukāti visi Virešu pagasta uzņēmēji, informēti par nodomiem un lūgti piedalīties. Seniori bija patiesi pārsteigti, cik atsaucīgi cilvēki ir visapkārt. Vajadzēja tikai izstāstīt senioru ideju par kopīgo ielīgošanu. Aktīvi ziedoja arī paši seniori. Savlaicīgi tika sarunāts muzikants. Viss notika, kā bijām iecerējuši. 21. jūnijā varējām kopīgi svinēt vasaras saulgriežus un sveikt pagasta Līgas un Jāņus," par senioru īstenotajām aktivitātēm stāsta M. Rozīte.

Jūnijā seniori devušies ekskursijā uz Valmieras novadu, tostarp apskatot kolekcijas dārzu "Silezeru peonijas", bet atceļā piestājuši arī pie stādaudzētājiem Smiltenes novadā. Augustā Virešu pagasta seniori apmeklēja flokšu audzētavu "Ēdenes dārzs" Grundzāles pagastā. Savukārt augusta izskaņā Virešu pagasta seniori aicināja uz vasaras sezonas noslēguma balli Vidagas estrādē kopā ar duetu "Labais tonis".

Protams, šīs nav vienīgās aktivitātes. Kopā nākšanu un domu apmaiņu rosina arī Senioru lasīšanas klubiņš, kas tika nodibināts šī gada pavasarī. "Lasītāju klubiņš paredzēts senioriem, kuriem patīk lasīt un pēc tam kopīgi pārrunāt izlasīto. Aptuveni reizi mēnesī seniori sanāk kopā, izvēlas kādu grāmatu, to izlasa un pēc tam pārrunā. Tikšanās notiek reizi mēnesī," skaidro M. Rozīte.

The post Gadiem līdzi nāk kopā būšanas prieks appeared first on ZiemelLatvija.lv.

Vai jūs spētu pamest savas lietas un doties palīgā kaimiņam, kuram steidzami jāuzceļ pirts. Manu ciemošanos laukos spilgti atceros joprojām, jo tajā dienā mans ciemiņš no Vācijas piedzīvoja īstu neizpratni

Pie manis uz lauku māju Vidzemē bija atbraucis vecs bērnības draugs Hānss — pedantisks inženieris no Vācijas, kurš strādā lielā autorūpnīcā. Viņa tētis dzīvoja Latvijā, man kaimiņos. Darba komandējumā Vācijā iepazinās ar Hānsa mammu un pārcēlās uz dzīvi Vācijā, bet visas vasaras dzīvoja pie omes laukos. Tā mēs arī sadraudzējāmies. Viņš gribēja redzēt, kāda izskatās īsta Latvijas ziema, jo redzējis bija tikai vasaru. Gribēja malkot tēju un izbaudīt mieru. Mēs sēdējām pie loga, ēdām pankūkas ar mājās vārītu ievārījumu un vērojām, kā pagalmā lēnām snieg. Siltums, klusums un pilnīgs miers. Līdz brīdim, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Pa durvīm iesoļoja kaimiņš, onkulis Pēteris. Cepure pakausī, acis mirdz, un no biezā mēteļa strāvo auksts gaiss.

— Glāb, kaimiņ! Tikko atveda guļbūvi pirtij, bet uz rītdienu sola pamatīgu puteni. Ceļus aizpūtīs, traktors vairs netiks klāt. Šodien viss jāsaliek un jāuzceļ, kamēr vēl var izbrist.

Es pat tēju nepabeidzu dzert. Uzreiz piecēlos un sāku vilkt mugurā siltāko jaku. Hānss skatījās uz mani ar pilnīgi nesaprotošu skatienu:

— Uz kurieni tu ej? Tā taču nav tava pirts.

— Ejam līdzi, — es viņam atteicu. — Šodien būs laba fiziskā nodarbība svaigā gaisā.

Kad izgājām ārā, pagalmā jau valdīja īsts skudru pūznis. Kaimiņš Jānis ar dēliem stiepa smagos baļķus. Vectēvs Kārlis, kuram jau pāri astoņdesmit, staigāja ar cirvi rokās, pārbaudīja katru gropi un deva norādījumus. Jaunieši kārtoja tvaika izolāciju un sūnas starp baļķiem. Katrs darīja savu darbu bez liekām sarunām, bez garām pauzēm, tik saskaņoti, it kā mēs šādas ēkas būvētu katru dienu. Hānss sākumā stāvēja malā savā dārgajā ziemas jakā un tikai izbrīnīts vēroja notiekošo. Pēc kāda laika viņam acīmredzami palika neērti vienkārši stāvēt. Viņš paņēma lāpstu un sāka tīrīt sniegu ap pamatiem. Un darbs aizgāja!

Ap vakara pusi pirts karkass jau lepni stāvēja savā vietā. Tas smaržoja pēc svaiga koka un sveķiem. Mēs nopurinājām sniegu no drēbēm un visi kopā sēdējām pie liela koka galda. Pēteris uzlika galdam mājās darītu dzērienu, saimniece atnesa karstus pīrāgus, tvaikojošu zupu, marinētus gurķīšus un kūpošus kartupeļus ar dillēm. Hānss sēdēja pie galda noguris, bet apmierināts, kodās gardajā pīrāgā un klusi man pajautāja:

— Klau, bet cik Pēteris jums par šo samaksās? Tas atbilst darbam vairāku tūkstošu eiro vērtībā. Celtnieku komanda te ņemtos vismaz nedēļu, bet jūs visu pabeidzāt vienā dienā.

Aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos ar gurķi.

— Hānss, — es teicu, — ar tādiem jautājumiem vari kādu pat aizvainot. Kāda vēl samaksa? Mēs taču esam kaimiņi.

Viņam no izbrīna acis bija plaši vaļā:

— Bet kā tad jūsu laiks? Izmantotie resursi? Darbarīku nolietojums? Vai tad jūs strādājat tikai par ēdienu?

— Tas nav stāsts par ekonomiku vai materiālu ieguvumu. Tā ir sena mūsu tautas tradīcija. To sauc par talku. Un bagātīgs galds pēc labi padarīta darba ir mūsu parastā viesmīlība.

Sens ieradums, kas palīdzējis izdzīvot gadu simtiem Man nācās draugam nedaudz pastāstīt par to, kā cilvēki mūsu pusē dzīvojuši agrāk. Senākos laikos laukos viens pats cilvēks nemaz nevarēja izdzīvot. Ja kādam nodega māja vai kūts, viens pats saimnieks līdz ziemai to nespētu uzcelt no jauna. Ģimene vienkārši nosaltu. Ja pienāca pļaujas laiks, bet trūka darba roku, raža paliktu uz lauka un draudētu bads. Naudas lauku sētās bieži vien nebija, un par nekādām apdrošināšanas kompānijām neviens pat nedzirdēja. Hānss pabeidza ēst savu pīrāgu, noslaucīja rokas un domīgi sacīja:

— Labi, tas viss izklausās ļoti skaisti un tēlaini. Bet tā ir lauku romantika. Jūs te dzīvojat kā pagājušajā gadsimtā. Pilsētās nekas tāds vairs nepastāv. Tur valda tirgus attiecības un katrs domā tikai par sevi.

Es tikai pasmaidīju:

— Tu kļūdies. Talkas gars nav pazudis. Tas vienkārši ir mainījies līdzi laikam. Koka rīku vietā tagad ir citas tehnoloģijas, bet būtība palikusi tā pati. Katru pavasari mums Latvijā ir Lielā talka.

Un es sāku skaidrot, kā savstarpējā palīdzība izpaužas mūsdienu ikdienā.

— Hānss, ko tu dari Vācijā, ja tev vajag pārvest mēbeles uz jaunu dzīvokli?

— Es zvanu pārvadājumu uzņēmumam, pasūtu darbiniekus un samaksāju pēc cenrāža.

— Redzi! Bet pie mums cilvēks uzraksta ziņu draugu čatā: "Draugi, sestdien pārvācos. No manis pica un dzērieni, no jums — palīdzīgas rokas." Un atnāk pieci draugi. Viņi nopūlas, cīnās ar lielo dīvānu šaurās kāpnēs, pa ceļam pajoko, bet divu stundu laikā viss ir izdarīts. Pēc tam visi sēž uz kastēm un ēd picu. Tā ir tā pati mazā talka.

Mūsdienās šis princips lieliski strādā arī interneta vidē. Ja sociālajos tīklos parādās ziņa, ka kādai ģimenei nelaimē nepieciešams atbalsts vai patversmei vajadzīga palīdzība, notiek kaut kas apbrīnojams. Cilvēki, kuri cietušos nekad mūžā nav satikuši, sāk skaitīt nelielas summas — piecus, desmit vai divdesmit eiro. Tā pamazām tiek savākti nepieciešamie līdzekļi. Tā ir tā pati kopienas savstarpējā palīdzība, tikai digitālā formātā.

Arī pilsētas daudzdzīvokļu mājās tas ir redzams. Ziemas laikā, kad pagalmu spēcīgi aizputina un sētnieks viens netiek galā, kaimiņi mājas čatā ātri vienojas. Pēc piecpadsmit minūtēm pagalmā iziet vairāki vīrieši ar lāpstām. Viņi attīra stāvvietas, izstumj iestrēgušas automašīnas, pārmij dažus vārdus un dodas tālāk savās gaitās. Neviens par to neprasa naudu, jo visi saprot, ka tajā pagalmā dzīvo kopā.

Tāpat ir ar brīvprātīgajiem, kuri dodas meklēt mežā paklīdušus sēņotājus vai sirmus cilvēkus. Viņi tērē savu degvielu, tērē brīvdienas, brienot pa purviem un meža biezokņiem, lai palīdzētu pilnīgi svešiem cilvēkiem. Viņiem par to nemaksā. Viņi to dara tāpēc, ka iekšēji pastāv pārliecība — nelaimē atstāt nedrīkst. Mums pat ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju brigādes, kas uztura telpas, automašīnu un strādā glābšanas darbos bez maksas.

Sirds siltums, ko nevar izmērīt naudā Mūsu vakarēšana turpinājās gaisotnē, kas kļuva aizvien siltāka. Kaimiņš Pēteris stāstīja dažādus stāstus no savas jaunības, un galds joprojām bija pilns ar cienastiem. Hānss sēdēja pavisam atbrīvojies un ar interesi apskatīja istabu. Viņam patika lauku mājas gaisotne: vecais sienas pulkstenis, kas mierīgi tikšķēja, izšūtie galdauti un senlaicīgās mēbeles.

— Pie jums te ir tik mājīgi, — viņš sacīja. — Kā atpūtas vietā, kur viss ir īsts. Pie mums daudzi šādas lietas izmet ārā, bet tām ir sava vērtība.

Tad viņa skatiens apstājās pie stikla skapja, kur blakus vecām fotogrāfijām stāvēja maza kārbiņa ar nozīmīti.

— Kas tā par nozīmīti? — Hānss jautāja. — Vai tas ir kāds apbalvojums par nopelniem?

Tētis Pēteris paskatījās uz plauktu, viņa skatiens kļuva nopietnāks. Viņš paņēma mazo kārbiņu un nolika to uz galda.

— Jā, Hānss. Tā ir mana tēva nozīmīte. Par palīdzību citiem un cilvēcību.

Hānss painteresējās:

— Vai par to arī deva kādas priekšrocības vai naudu?

— Nē, tas nav par naudu, — es paskaidroju.

Tad es viņam pastāstīju par lietām, kas manu ciemiņu tiešām darīja domīgu.

Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk

.entry-content, .pps-wrap-content, .pps-content { display: flex !important; flex-direction: column !important; } .gudrais-rotacijas-bokss-dzentlmenis { order: 40 !important; margin-top: 5px !important; margin-bottom: 10px !important; } div[class*="monsterinsights-widget"] { order: 50 !important; margin-top: 5px !important; }

Es atgādināju par vēstures lapaspusēm un smagajiem gadiem, kad cilvēki atdeva pēdējo, lai glābtu citus. Laikos, kad pašiem trūka pārtikas un spēka, tūkstošiem cilvēku devās ziedot, lai glābtu citus. Tā nebija pienākuma pildīšana par atlīdzību, bet gan tīra līdzcietība.

— Tā ir visaugstākā savstarpējās palīdzības izpausme, — es teicu. — Uzcelt pirti kaimiņam ir palīdzība ar darbu. Bet ziedot vai kļūt par atbalstu kādam nezināmam cilvēkam — tā ir savas daļiņas atdošana, lai kāds cits varētu dzīvot.

Hānss brīdi klusēja. Viņš turēja rokās mazo nozīmīti un domāja.

— Vai mūsdienās cilvēki arī tā dara? — viņš klusi pajautāja.

— Protams. Šī tradīcija ir dzīva joprojām. Mums regulāri notiek donoru dienas, cilvēki reģistrējas reģistros un piedalās labdarības skrējienos. Neviens viņus uz to nespiež. Mēs varam ikdienā steigties, strīdēties par sīkumiem, bet brīdī, kad kādam tiešām vajag palīdzību, cilvēki spēj apvienoties.

Tētis Pēteris piecēlās un pacēla glāzi:

— Lai mums vienmēr blakus būtu cilvēki, uz kuriem var paļauties!

Hānss izdzēra savu dzērienu un pēc brīža pateica frāzi, ko atceros vēl šodien:

— Zini, jums varbūt nav ideālu ceļu vai sarežģītu apdrošināšanas sistēmu katram sīkumam. Bet jums ir kaut kas svarīgāks — prasme turēties kopā un palīdzēt. Un to par naudu nopirkt nevar.

Mēs izgājām ārā uz trepēm. Putenis bija rimies. Jaunā pirts stāvēja pagalma malā — stingra, smaržīga un gatava lietošanai. Un virs galvas starp mākoņiem spīdēja dzidras, aukstas zvaigznes.

.entry-content, .pps-wrap-content, .pps-content { display: flex !important; flex-direction: column !important; } .gudrais-rotacijas-bokss-dzentlmenis { order: 40 !important; margin-top: 5px !important; margin-bottom: 10px !important; } div[class*="monsterinsights-widget"] { order: 50 !important; margin-top: 5px !important; }

Brīvība domāt, lasīt un rakstīt ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem, par kuru būtu jārūpējas arī mūsdienās, jo arī Rietumu pasaulē arvien pieaug mēģinājumi manipulēt ar viedokļiem un ierobežot pieeju grāmatām. Ar tādu atziņu šonedēļ Eiropas Parlamentā (EP) Strasbūrā tika atklāta izstāde, kas veltīta 500 gadiem, kopš iznākusi pirmā grāmata latviešu valodā.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ceļojošā izstāde "No 1 grāmatas līdz Gaismas pilij" (From the 1 Book to the Castle of Light) veidota par godu latviešu grāmatniecības piecsimtgadei un lai iepazīstinātu starptautisku auditoriju ar bagāto latviešu kultūras mantojumu, kura pamatā ir rakstīts un drukāts vārds latviešu valodā, Eiropas Parlamentā Strasbūrā. To uz Eiropas Parlamentu aizvedusi EP deputāte Sandra Kalniete sadarbībā ar LNB, un pēc deputātes ielūguma izstādes atklāšanā piedalījās bibliotēku pārstāvji no vairākiem Latvijas novadiem, tostarp Alūksnes novada bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa.

Kāpēc Strasbūra?

Pirmais iespieddarbs latviešu valodā tapis 1525. gadā - tas bija reformācijas laiks Eiropā un, pateicoties Lutera mācības atbalstītājiem Rīgā, latviešu valodā tika iespiesti Livonijai paredzētie luterāņu teksti. Par godu šim notikumam LNB rīkoja pasākumu sēriju, lai izceltu nozīmīgākos procesus, kas virzījuši latviešu valodā rakstītā un iespiestā vārda izplatību. Izstāde EP ir daļa no šo pasākumu cikla.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomniece starptautiskās sadarbības jautājumos Viktorija Piščikova laikrakstam skaidro, ka Strasbūrai ir nozīmīga loma latviešu grāmatniecības vēsturē. "Rīgas un Strasbūras attiecības reformācijas kontekstā 16. gadsimtā bija cieši saistītas ar grāmatu tirdzniecību, ideju apmaiņu un teoloģiskajiem meklējumiem, kas veidoja agrīno protestantisma tīklu Eiropā. Lai gan Mārtiņš Luters darbojās Vitenbergā, Strasbūra bija viens no nozīmīgākajiem reformācijas centriem Vācijas dienvidrietumos, kur krustojās luterisma un Šveices reformātu idejas. Pēc reformācijas sākuma Rīgā nonāca daudzi Strasbūrā iespiesti izdevumi," viņa stāsta.

Lāčplēsis un Krokodils Dandijs

Arī Sandra Kalniete mediju pārstāvjiem uzsvēra, ka Strasbūra ir fantastiska vieta, kur parādīt lietas, ar kurām mēs lepojamies, jo tur apgrozās tūkstošiem cilvēku no visas Eiropas. "Šāda mēroga izstāde Strasbūrā ļauj arī citiem eirodeputātiem un viesiem saprast, cik dziļas un senas ir mūsu saknes Eiropas kultūrtelpā," teic S. Kalniete.

Izstādes moto ir "No pirmās grāmatas līdz Gaismas pilij", un tās saturs veidots spilgtā, vieglā, asprātīgā veidā, parādot, kā latviešu grāmata satiekas ar citām kultūrām, un aicina apmeklēt Latviju. "Tā ir vieta, kur bibliotēku dēvē par Gaismas pili, kur hokeja izlase izcīna pasaules čempionāta medaļas un kur dzimst pasaules mēroga mūzikas zvaigznes. Vieta, kur par tradīciju kļūst uzņēmumi ar "vienradža" statusu un kur dziesma un deja palīdz mazināt stresu; vieta, kur cilvēki stāda Laimes kokus vienkārši tāpēc, ka tas sagādā prieku," iepazīstina izstāde, un drukātais ceļojums var sākties.

Izstādē var uzzināt par nozīmīgiem notikumiem un personībām grāmatniecībā, tostarp Latvijas preses vēsturē, kā arī piedzīvot negaidītas tikšanās ar citām kultūrām un vietām visā pasaulē. Piemēram, lai starptautiska auditorija izprastu, kas latviešu grāmatniecībā ir brāļi Kaudzītes, viņi tiek salīdzināti ar brāļiem Grimmiem, latviešu tautas dainas ar indiešu vēdām, mūsu Lāčplēsis ar Krokodilu Dandiju, kam Austrālijā savulaik atrasts prototips - latvietis Arvīds Blūmentāls. Seko stāsts par latviešu gudrajiem kaķiem - baltais kaķis no “Kaķīša dzirnavām", kurš māca vairot nevis sāpes, bet prieku, un nu jau pasaulslavenais drosmīgais kaķis no filmas “Flow", kurš paudis viedo ideju par līdzāspastāvēšanu: “Mēs visi esam vienā laivā, tāpēc mums jāpārvar savas atšķirības."

Grāmatas - mūža mīlestība

“Latviešu tauta pamatoti lepojas ar savu lasītprasmi - to mēs esam parādā savām mātēm, kuras pēc smagas darba dienas laukos un saimniecībās mācīja bērniem lasīt Bībeli un lūgšanu grāmatas. Mēs lepojamies ar savu mīlestību pret grāmatām - tā palīdzēja saglabāt latviešu valodu un kultūru, kā arī pretoties masveida pārkrievošanai padomju okupācijas laikā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka, mūsu Gaismas pils, bija pirmā nozīmīgā kultūras celtne, ko uzbūvējām pēc neatkarības atgūšanas. Ar lielu lepnumu un saviļņojumu atceramies pasākumu “Gaismas ceļš - Grāmatu draugu ķēde", kas norisinājās aukstā 2014. gada 18. janvāra dienā Rīgā. Tūkstošiem cilvēku veidoja dzīvo ķēdi no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas Krišjāņa Barona ielā 14, pāri Daugavai, līdz jaunajai ēkai - Gaismas pilij. Mēs no rokas rokā nodevām Bībeli latviešu valodā," izstādes atklāšanā sacīja Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura intervijā atzina, ka grāmatas un bibliotēka ir viņas mīlestība mūža garumā un stāsts par to ir arī stāsts par viņas pirmo profesiju. Kā zināms S. Kalniete pati savulaik strādājusi LNB, kas bijusi liela privilēģija jebkuru grāmatu pasūtīt uz mājām. “Pateicoties šai iespējai, es varēju ar ļoti labiem rezultātiem pabeigt Mākslas vēstures fakultāti, un tā ir ielikusi pamatu man visai dzīvei un, protams, ka tas arī palīdzēja vēlāk man sarakstīt savas grāmatas," intervijā stāstīja S. Kalniete.

Jautāta, kāda literatūra pašlaik ir lasīšanas darba kārtībā, EP deputāte atzina, ka sen nav lasījusi daiļliteratūru laika trūkuma dēļ. “Šobrīd visa mana lasīšana faktiski ir saistīta ar darbu - tie ir milzīgi apjomi ar dokumentiem, analītiskajiem ziņojumiem, ekspertu atzinumiem un darbu pie EP rezolūcijas par Krieviju. Kad ir jāgatavo šādi ziņojumi un rezolūcijas, jāizlasa simtiem lappušu ar tekstu, analīzi un labojumiem, mana lasāmviela pašlaik ir tikai un vienīgi darba dokumenti," atzina S. Kalniete, piebilstot, ka tādēļ šis grāmatniecības godināšanas pasākums darba ikdienā sagādā īpašu gandarījumu.

Akcentē Ernsta Glika ieguldījumu

Izstādes atklāšanā S. Kalniete uzsvēra Ernsta Glika un Bībeles tulkojuma nozīmību latviešu tautas attīstībā, izglītībā un kultūras identitātē. “Ja nebūtu pirmās publikācijas latviešu valodā un tālāk sekojošo publikāciju, arī Glika Bībeles tulkojums, tad es nezinu, vai latvieši būtu ieguvuši to pašapziņu, kas bija vajadzīga, lai 19. gadsimta otrajā pusē radītu priekšnoteikumus, garīgos priekšnoteikumus, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu valsti. Pateicoties tieši rakstītajam vārdam, mēs esam izturējuši padomju okupāciju. Pirms padomju okupācijas jau bija cara impērijas rusifikācijas politika, jo visiem bērniem, arī lauku skolās, bija jāmācās krievu valoda. Piemēram, Latgalē vispār bija aizliegts latviešu valodā runāt, bija tikai krievu valoda," teica S. Kalniete.

Savukārt LNB direktore Dagnija Baltiņa atklāšanas pasākumā teica - ir viens temats, par ko mums Latvijā nav domstarpību - tas ir par lasīšanu un grāmatām. “Paldies visiem, kuri par šo lietu “stāv, jo savādāk nevar", pārfrāzējot luterisko frāzi, jo šie 500 gadi “atsperas" no Reformācijas Eiropā un no mirkļa, kad ir jārīkojas, jo mēs savādāk nevaram. Mums ir jārada pieprasījums pēc lasīšanas, mums ir jāvēstī, ka mēs esam pārliecināti savā valstī, neatkarībā, brīvībā, kritiskajā domāšanā, kas sakņosies tajā, ka būsim lasoši, zinoši, inteliģenti. Tiesības uz grāmatu un brīvība lasīt, rakstīt un izdot latviešu valodā ir viens no spēcīgākajiem Latvijas valsts balstiem," teica LNB direktore.

EP priekšsēdētājas pirmā vietniece Sabīne Verheiena pasākumā akcentēja arī rakstītā vārda brīvību. "Mūsdienās informācija var apceļot pasauli dažu sekunžu laikā. Tāpat arī manipulācijas un dezinformācija. Meli var sasniegt miljonus, pirms žurnālistiem ir bijusi iespēja noskaidrot, kas patiesībā notika. Tas padara neatkarīgu žurnālistiku un no politiskas iejaukšanās pasargātu literatūru par neaizstājamu, jo demokrātija sākas krietni pirms brīža, kad mēs nododam savu balsi vēlēšanās. Tā sākas tad, kad mēs varam lasīt, klausīties, uzdot jautājumus un veidot paši savu viedokli," pauda S. Verheiena.

Nodrošina, ka rakstītais vārds sasniedz lasītāju

Alūksnes novada bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa atzina, ka izstādes atklāšana Eiropas Parlamentā bija patiešām nozīmīgs un emocionāli piepildīts notikums. “Īpašs gods man bija saņemt uzaicinājumu uz izstādes atklāšanu no EP deputātes Sandras Kalnietes, kura 2024. gadā piedalījās Grāmatu svētkos Alūksnē un tikšanās ar alūksniešiem, lasītājiem viņai spilgti palikusi atmiņā," stāstīja I. Ozoliņa, atzīstot, ka viņu iepriecinājusi izstādes interesantā koncepcija ar trāpīgiem tekstiem un ilustrācijām. “Manuprāt, Kuldīgas, Ogres, Dobeles, Alūksnes, Saldus un Bauskas novada Bārbeles bibliotēku pārstāvju dalība izstādes atklāšanā Strasbūrā vēlreiz apliecina bibliotēku nozīmi latviešu grāmatas un lasīšanas tradīcijas saglabāšanā - tieši bibliotēkas ikdienā nodrošina, ka latviešu valodā rakstītais vārds sasniedz lasītājus visā Latvijā un ārpus tās. Patiesībā Latvijas grāmatas piecsimtgade ir stāsts arī par bibliotēkām kā uzticamiem kultūras, izglītības un kopienas iesaistes centriem, kas veicina lasītprieku, kritisko domāšanu un piederības sajūtu savai pilsētai, pagastam, valstij un kultūrai, kas palīdz saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm grāmatas un lasīšanas tradīciju," vērtē I. Ozoliņa.

< LATVIJAS GRĀMATNIECĪBAI veltīto izstādi uz EP ēku Strasbūrā atveda deputāte Sandra Kalniete sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Attēlā S. Kalniete kopā ar LNB direktori Dagniju Baltiņu un pasākuma muzikālās noskaņas radītājām - diasporas latviešu ģimeņu kori "Staro".

AV AR MUZIKĀLU dāvanu notikumu Strasbūras varas gaiteņos kuplināja diasporas latviešu ģimeņu koris "Staro", aicinot starptautisko kompāniju dziedāt līdzi.

LNB DIREKTORE Dagnija Baltiņa pauda prieku par sadarbības izstādi Strasbūrā un pateicās visiem, kuri "stāv" par lasīšanu.

IZSTĀDES "Latviešu grāmatai 500" svinīgajā atklāšanā klātesošos uzrunāja arī Eiropas Parlamenta viceprezidente Sabīne Ferheiena. Attēlā kopā ar S. Kalnieti.

PĒC Sandras Kalnietes ielūguma izstādes atklāšanā piedalījās bibliotēku pārstāvji no vairākiem Latvijas novadiem un pilsētām, tostarp Alūksnes novada bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa.

Artis Šimpermanis: "Domāju, jebkuram sirdī ir vēlme būt savās dzimtajās mājās. Ja ne agrāk, tad vēlāk."

Rudens vakaram piestāv mūzika, kas liek uz brīdi apstāties, atcerēties un domās atgriezties vietā, ko saucam par savām mājām. 31. oktobrī pulksten 16.00 Alūksnes Kultūras centrā ar koncertprogrammu "Dzimtās mājas" viesosies Artis Šimpermanis, aicinot klausītājus uz vakaru, kurā netrūks ne dziesmu, ne emociju, ne stāstu. Sarunā ar laikraksta žurnālisti viņš atklāj, kāpēc šāds nosaukums koncertam, ko viņam pašam nozīmē dzimtās mājas un ar ko asociējas Alūksne.

Artis Šimpermanis ir dziedātājs, dziesmu autors, akordeonists un mūzikas producents no Kuldīgas. Klausītāji viņu iepazinuši kā grupas "Rumbas kvartets" solistu, akordeonistu un vienu no tās izveidotājiem, bet pēdējos gados A. Šimpermanis arvien aktīvāk darbojas arī kā solo mākslinieks, rakstot un izpildot pats savas dziesmas, kurās dominē personiski stāsti, attiecības, mīlestība, dzimtene un dzīves pieredze. Koncertprogrammas nosaukums, ko dzirdēsim Alūksnē, radās, pateicoties muzikālajam raidījumam "Latvijas Sirdsdziesma'! "Pirms diviem gadiem klausītāji ļoti novērtēja dziesmu "Dzimtās mājas" - ieguvu otro vietu. Pirmsākumi bija tādi, ka man atsūtīja dziesmas audioierakstu - nezināju ne teksta, ne mūzikas autoru, bet man tā ļoti iepatikās, stāsts par tēvu, māti, dzimto pusi. Vienmēr bijis patīkami aizmirstās un sen nedzirdētās dziesmas atkal "izcelt saulītei stāsta mūziķis. Tad atklājās, ka audioierakstu atsūtīja Dainis Rāvelis no Saldus puses. "Viņš ir liels audioentuziasts, tagad bieži vien atsūta kādas sevis atrastas dziesmas. Dainis arī ļoti palīdzēja "Rumbas kvartetam" pie trešā studijas albuma izveides. Paldies, ka ir cilvēki, kuri palīdz saglabāt šādas pērles," stāsta A. Šimpermanis.

Koncerts kā dzīvesstāsts

Tikai tad, kad dziesmu "Dzimtās mājas" ieskaņoja, dziedātājs uzzināja, ka Jānis Timermanis no Rencēniem ir tas, kurš ir teksta un mūzikas autors. "Pēc tam sazinājos ar viņu, esam tikušies arī klātienē. Jānis Timermanis man iedeva savu autordziesmu grāmatu - gan jau vēl kādu viņa dziesmu ieskaņošu," sola mūziķis.

Pateicoties šai dziesmai, arī radās ideja par koncertprogrammas izveidošanu. Tas ir stāsts par A. Šimpermaņa dzimtajām mājām, jo mūzika nākusi no turienes. "Koncertā esmu es, akordeons un mani klausītāji. Tā noteikti ir personīgāka kopā būšana. Pirmie divi koncerti bija jau pavasarī, atsaucība bija lieliska, domāju, tas arī tāpēc, ka visam caurvijas mans stāsts. Viss sākas ar dziesmu, kurā esi tu pats. Šī koncertprogramma ir kā mans dzīvesstāsts - koncertā ne tikai muzicēju, bet arī stāstu par savām atmiņām, piedzīvojumiem - ar ko sākās mans ceļš mūzikā, "Rumbas kvarteta" pirmsākumi līdz pat šodienai. Tas ir kā neliels ceļojums," viņš stāsta par savu solokoncertu.

Satraukums ir vienmēr

Pirms katras uzstāšanās mūziķiem satraukums ir. "Atceros, kad vēl nebija "Latvijas Sirdsdziesma", bet "Latvijas Šlāgeraptauja" - piedalījāmies ar "Rumbas kvartetu" Ventspilī, pasākumu vadīja Rūdolfs Plēpis, kuru uzskatu par meistaru ar skatuves pieredzi. Metu kaunu pie malas, piegāju pie viņa un jautāju, kā viņš tiek galā ar uztraukumu. R. Plēpis atbildēja: "Ak, dēls, pie šitā jau nepierod!TM' ar smaidu atceras mūziķis. Viņš atzīst - stress ir vienmēr un nav svarīgi, cik daudz koncertā ir publikas. "Gribas no sevis vienmēr atdot to labāko, nodot caur mūziku skatītājiem sirsnību, patiesumu un mīlestību. Starp citu, vienmēr pēc otrās dziesmas jāpadzeras ūdens, un tad ir skaidrs - viss ir kārtībā, turpinām!" stāsta A. Šimpermanis.

Mūzikas mīlestība aizsākas talkās

Viņš dzimis un audzis Kuldīgā, tad studijas turpināja Rīgā, kur satika savu sievu - arī kuldīdznieci. "Kad apprecējāmies, pieņēmām lēmumu atgriezties savā dzimtajā pilsētā. Mana mamma ir kuldīdzniece, tētis - ventspilnieks, līdz ar to visas bērnības vasaras pavadīju Ventspilī pie vecvecākiem. Esmu no tās paaudzes, kad bērnus vasaras brīvlaikā aizveda uz laukiem. Atceros lielās talkas, garās biešu vagas," atmiņās dalās A. Šimpermanis. Pēc talkām laukos, kad palīgā nāca arī radi, draugi un kaimiņi, vienmēr bija pelnītais mielasts un kā nu bez mūzikas. "Mans tētis spēlēja akordeonu, visi dziedāja, atpūtās, dejoja. Tās ir manas dzimto māju atmiņas, sākums manai mīlestībai pret mūziku. Tāpēc man sirdī vienmēr ir kā Kuldīga, tā Ventspils," viņš atklāj.

Alūksne = Kapusvētki

Abi ar sievu mīl ceļot un daudz runājuši par to, kāpēc daudzi pamet savu dzimto vietu. "Vienmēr, esot jau lidostā vai tuvojoties mājām ar auto, ir tā sajūta, ka dzimtajā vietā viss ir mans, viss ir pazīstams. Katrs koks, katra lapiņa - šķiet, pat debesis virs manām mājām ir manas. Mūsdienās cilvēku likteņu līkloči ir dažādi - daudzi aizbrauc un vairs neatgriežas. Domāju, jebkuram tomēr sirdī ir vēlme būt savās dzimtajās mājās. Ja ne agrāk, tad vēlāk," atzīst A. Šimpermanis.

Alūksnē mūziķis būs ne pirmo reizi. "Kad dzirdu vārdu "Alūksne", lieku vienādības zīmi ar vārdu "kapusvētki'! Esmu uzstājies tieši Kapusvētkos Alūksnē svētdienas koncertos. Tas arī ļoti sasaucas ar vārdu salikumu "dzimtās mājas! Tāds prieks redzēt radu un draugu pulciņus, kas satikušies," viņš saka. "Kapusvētki ir Alūksnes tradīcija. To es ļoti augstu vērtēju. Šķiet, nekur neesmu manījis tādu dzimtas kopību, kā pie jums - tā ir liela vērtība, galvenais, nepazaudēt šīs tradīcijas. Alūksniešiem vēlu - cieniet cits citu, mīliet tos, kuri jums blakus, dariet, un jums viss izdosies!" saka Artis Šimpermanis un aicina apmeklēt viņa koncertu.

ARTIS ŠIMPERMANIS kopa ar dziesmas "Dzimtas mājas" mūzikas un vardu autoru Jāni Timermani.