Raidījuma Īstās latvju saimnieces dalībnieces Ieviņas Svitiņas saknes dziļi un pamatīgi ieaugušas Kurzemē. Viņa lepojas ar savu dzimto vietu Ģipku, kurzemnieku ēdieniem un vairāk par visu izbauda agrus, saulainus vasaras rītus, kad ar kafijas tasi rokās var nesteidzīgi apstaigāt dārzu un sasveicināties ar saviem ziediem. Ieviņas iedvesmas un prieka avoti ir ģimene, daba un palīdzēšana citiem.
Pirmo sazvanu nevis šīs sarunas galveno varoni, bet viņas vidējo dēlu Jurģi, kurš dzimtas saimniecībā Jokos ir uzcēlis viesu namu. “Lūk, jums pirmais padoms, kā sameklēt Ieviņu! Tagad vairs tikai 99 palikuši,” nosmej Jurģis un atsūta mammas mobilā tālruņa numuru. Garšīgi pasmieties patīk arī Ieviņai.
Kad viņa vēl rosījās savā pārtikas preču veikalā, ne viens vien pircējs esot sacījis – Ieviņai laikam dzīvē vispār nav problēmu, jo vienmēr smaida. “Dzīve mani ne vienmēr ir lutinājusi, daudz kam esmu gājusi cauri, bet klientiem nekad neparādīju, ka man ir smagi. Vai tas kaut ko mainītu, ja es būtu drūma? Nē! Patieso situāciju zināju tikai es. Dzīve turpinās, un tev ir jāprot sevi nolikt atpakaļ vietā. Manuprāt, mums ir vairāk jāsmaida un jāsaka labi vārdi. Tas pašiem būs kā pozitīvās enerģijas lādiņš.” Ar tirdzniecību uz tu Ieviņa ir jau kopš jaunības – līdzīgi kā viņas mamma, kura bijusi arī konditore.
Savulaik Ieviņa gāja mammai palīgā un strādāja par fasētāju, pēc tam viņa bijusi gan pārdevēja, gan veikaliņa īpašniece. “Mazpilsētā tu esi savējais starp savējiem, un to jutu, darbojoties veikaliņā. Cilvēki nāca ne tikai iepirkties, bet arī parunāties – dažreiz kā pie mācītāja.
Jā, dzirdēju arī ļoti personīgus stāstus, bet tie vienmēr palika pie manis.” Pircēji nereti arī taujājuši ieteikumus, ko garšīgu lai uztaisa pusdienās vai vakariņās, un viņa ar padomu neskopojās.
Sieviete var visu
Darba ritms tolaik bijis ārkārtīgi intensīvs – Ieviņa ne tikai tirgojusies, bet arī pati braukusi pēc precēm, krāvusi tās mašīnā un pēc tam izkrāvusi. Nereti darba diena ilgusi 13 stundas. “Bērni vēl gāja skolā, vīrs strādāja ārzemēs. Paralēli darbam veikalā ēdināju netālu esošā zivju pārstrādes ceha strādniekus, pat trīs reizes dienā.
Bet zini – sieviete var visu, ja grib. Turklāt man nepatīk neko nedarīt. Nevaru nosēdēt mierā arī tad, kad aizbraucu ciemos, gribas palīdzēt – kaut vai traukus no galda novākt.” Aiz letes līdzās mammai mēdza darboties Jurģis, arī vecākais dēls Salvis pielicis roku un palīdzējis. Tikai jaunākajam dēlam Ansim darbs veikaliņā gājis secen, bet arī viņš atbalstījis mammu dažādās jomās. “Visi bērni man ir ļoti daudz palīdzējuši, un par to viņiem liels paldies!
Ja nebūtu ģimenes atbalsta, jo īpaši vīra, nevarētu arī piedalīties nedz šovā Lauku sēta, nedz Īstajās latvju saimniecēs.” 2001. gadā Ieviņa Jokos atvēra nelielu veikalu-kafejnīcu, kur apmeklētāji varēja baudīt kafiju un ieturēt maltīti nepiespiestā atmosfērā. Arī sēžot zem liepām vai zālītē – kā kuram labpatika. Pērn mammas piemēram sekoja Ansis, kurš kopā ar draudzeni Elvitu Rojā atvēra kafejnīcu Lūrmaņi. “Cilvēki reizēm baidās izmēģināt kaut ko jaunu, bet, ja tā padomā, visa dzīve ir risks. Ja nepamēģināsi, neuzzināsi, kas sanāks. To novēlu ikvienam – sapņot un uzdrīkstēties savus sapņus īstenot. Vismaz pamēģināt!”
Parunāties ar katru puķīti
Tagad Ieviņa ir mājsaimniece, bet tas nenozīmē, ka viņa sēž dīkā. Daudz laika prasa mājas un dārza darbi, un tie Ieviņai patīk. Viņa ar nepacietību gaida pavasari, kad atkal varēs šeptēties dārzā. Saimnieces sirdslieta ir ziedi. “Es to visu daru sev, nevis tādēļ, lai palielītos vai kādam izpatiktu. Sekoju sajūtām, jo neko speciāli neesmu mācījusies, arī puķu nosaukumus īpaši nezinu. Man visas ir skaistas un mīļas puķes. Tās, kuras nepatīk, nemaz nepērku un nelieku dobē.” Ieviņa priecājas, ja arī citiem cilvēkiem viņas dārzs šķiet skaists. Reiz atpūsties Jokos ieradusies ģimene no Polijas. Viešņa staigājusi pa dārzu, pētījusi, fotografējusi, filmējusi un visbeidzot pajautājusi, kurš šo dārzu ir veidojis.
Ieviņa atbildējusi, ka viņa. Viešņa turpinājusi taujāt, vai saimniecei esot speciālā izglītība, un bijusi varen pārsteigta, uzzinot, ka nav. Izrādījās, šī sieviete Polijā strādā par dārza dizaineri. Viņa atzina, ka Ieviņas ziedu dobes esot akurāt tādas, par kādām viņai mācīts skolā, – pa krāsām, augstumiem un izmēriem.
“Man ir 11 paliela izmēra puķu dobes – tādas, kur varu ieskrieties. Vienu plānoju pagarināt. Vēl vienu vajadzētu veidot no jauna, un tad varbūt pietiks. (Smejas.) Protams, ir arī mazākas, bet tās neskaitīsim.” Iegremdējot rokas zemē, Ieviņa uzņem pozitīvo enerģiju un atjauno spēkus. “Tas ir prāta restarts – kad esmu savā dobē, atslēdzos no visa cita.” Gada siltajos mēnešos viņai ļoti patīk jau ap pieciem no rīta ar kafijas krūzi rokās pastaigāties pa dārzu, paskatīties, kas izaudzis un izplaucis, un parunāties ar savām puķēm. “Ja kāda neaug, kā nākas, es saku – ja tu neaugsi, tad pati vainīga! Parunājos, apgriežu, un tā sasparojas un aug. Tāpat ir ar skujeņiem, īpaši vecajiem.
Dažkārt šķiet, ka jārok laukā, bet vispirms vajag apgriezt, cik vien var, un tad jāskatās, kas notiks. Jo nežēlīgāk pret skujeņiem izturēsies, jo labāk tie sāks augt. Tāpēc nekad nevajag mest plinti krūmos.”
Kā garšo Kurzeme?
Ieviņa ir pārliecināta, ka garšīgu maltīti var uztaisīt no jebkā. Viņa atminas kādu kuriozu gadījumu. “Divreiz gadā mums ir lielā talka kapos. Es vienmēr uz uguns vāru zupu, lai talciniekus paēdinātu. Toreiz vārīju gulašzupu.
Iepriekš jau biju izvārījusi gaļu un nolupinājusi no kauliņiem, tāpat vēl atsevišķi sacepusi. Aizbraucu uz vietas, uzvārīju zupu, pagaršoju – hmm, garša laba, bet kaut kā trūkst. Talcinieki ēda gardu muti un slavēja, bet pašai tāda jocīga sajūta. Vēlāk, kad ķēros pie bļodiņu mazgāšanas, secināju, ka trauks ar izvārīto gaļu bija palicis mājās. Redz, kā – laba saimniece parūpēsies, lai arī pašas ģimene paēdusi. Kā man toreiz bija jāsmejas!” Vaicāju, kā garšo Kurzeme, un Ieviņas acis uzreiz iemirdzas. Viņa iesaucas: “Super garšīgi!” Kad mājas kafejnīcu dienās Lībiešu krastā Ieviņa cēla galdā tradicionālos gardumus – avīzē ceptu siļķi, skābputru, pļedas –, viņai tas raisīja siltas bērnības atmiņas. “Siena talkas nebija iedomājamas bez mammas gatavotās skābputras, pļedām ar mājas gaļiņu un plātsmaizes. Sapratu, ka gribu šīs garšas piedāvāt izbaudīt arī apmeklētājiem.
Nākamajos gados cilvēki, kuri pie mums ieradās, tā arī teica – mēs braucam pēc bērnības garšām.”
Palīdzēt, cik var
Ieviņas lielākais prieka avots ir viņas pieci mazbērni.
“Viņi man ir tāda mīlestība un dod tik daudz laimes hormonu! Tas sit pušu it visu!” Sievietes lūpās, to sakot, atplaukst silts smaids. Šoziem, kad ar mazbērniem gājusi staigāties gar jūru, sajūta esot bijusi kā pašas bērnībā.
Barga ziema, jūra aizsalusi, mazais Leonards stāv, skatās uz aizsalušo ūdens klaidu un saka: “Jūja tutū!” Atbrauc ciemos nākamajā nedēļas nogalē un atkal konstatē: “Jūja vēl nav, jūja tutū!” “Gandarījumu un labsajūtu man sniedz arī tas, ka varu kādam palīdzēt, kaut vai ar šķietamu sīkumu, piemēram, padot krēslu, jo cilvēks pats to nevar paņemt.
Citreiz pietiek tikai ar labu vārdu, lai kādam dzīve kļūtu gaišāka. Es nešķiroju nevienu – palīdzu tā, kā varu, un cik daudz varu.” Šādu dzīves uzskatu viņa mantojusi no vecākiem, kuri vienmēr gājuši palīgā tiem, kam tas tobrīd bijis nepieciešams.
Teksts: Ilze Kalderauska
Foto: no privātā arhīva un LSM/Lauris Vīksne