Rūpes par dabu sākas ar mūsu ikdienas izvēlēm, kas nekļūdīgi arī atklāj nozīmīgu cilvēka personības šķautni. Šajā rakstā trīs sievietes dalās ar savu pieredzi, kā pat neliela ieradumu maiņa spēj radīt lielas pārmaiņas.
RŪPES PAR PLANĒTU SĀKAS AR SEVI
BIEDRĪBAS PĒDAS LV PRIEKŠSĒDĒTĀJA, LIELĀS TALKAS KUSTĪBAS VADĪTĀJA VITA JAUNZEME
«Kāda žurnāliste man reiz atgādināja: vēl laikā, kad biju profesionāla operdziedātāja, esmu teikusi - ja nebūtu šīs profesijas, es rūpētos par vidi, jo man gribas saķemmēt visas grāvmalas. Kad pirms daudziem gadiem pazaudēju balsi un no operas bija jāaiziet, lai aizgaiņātu nomāktību par aizgājušo sapni, nopirku suni un ar viņu ik dienas devos tālās pastaigās. Tas bija 2000. gadu sākums. Tobrīd mans tuvējais Šmerļa mežs bija tā piemēslots, ka tur nebija nevienas tīras vietas. Nesakārtota vide mani grauj, tāpēc aicināju arī citus suņu īpašniekus mūsu pastaigu takas sakopt. Tobrīd vākt atkritumus bija ārkārtīgi nepopulāri, daudziem šķita, ka tas ir bezpajumtnieku cienīgs darbs. Tāpēc savā aicinājumā atbalstu neguvu. Saprotot, ka viena daudz neizdarīšu, neatlaidos un pie tuvējām mājām izlīmēju lapiņas ar aicinājumu sakopt mūsu mežu. Kvartālu tālāk dzīvoja mana mamma Inese Jaunzeme (olimpiskā šķēpmetēja un vieglatlēte - aut ), un, tapiņu ieraugot, viņa pārsteigta iesaucās: «Kurš naivais idiots cer, ka kāds to darīs?»
Iegājām mammas dzīvoklī, un tad atzinos, ka es esmu tā naivā... Pēc brīža mamma, kas tobrīd vadīja Latvijas Olimpisko klubu, zvanīja saviem olimpiešiem, lai aicinātu uz talku. Tā aizsākās projekts Pēdas. Vēlāk iesaistījos arī Lielos talkas rīkošanā, uzskatot, ka mūsu Latvijas sakopšanai jānotiek katru gadu un tik ilgi, kamēr tā būs pavisam tīra un jebkur varēsim staigāt basām pēdām. Kāpēc man tas ir svarīgi? Manī ir ārkārtīgi liela empātija pret visu dzīvo. Es arī apzinos, ka cilvēce neizdzīvos, ja sapostīs dabu, īstermiņa varam darīt jebko, bet ilgtermiņa tam būs nopietnas sekas. Ne tīru ūdeni, ne svaigu gaisu mēs nevaram ķīmiski saražot...
Vienīgais, kas var glābt vidi, ir patēriņa samazināšana, bet tas ir pretrunā ar ekonomiku. Diemžēl vairumam gribas dzīvot skaisti un ar vērienu... Es pati apģērbu pērku ļoti reti. Iegādājos labu un dārgu, lai ilgi kalpo. Es nedomāju par to, kā citi mani vērtē, - ilgstoši valkāju vienas un tās pašas drēbes. Man, piemēram, ir divas ziemas cepures, kuras nēsāju jau 30 gadu. Draudzenes vaicā, kad es beidzot nopirkšu jaunas. Bet kāpēc jāmaina? Tās joprojām ir glītas un man piestāv. To sevī esmu ieaudzinājusi: nepirkt lieku. Jo modes industrija ir radījusi ļoti lielu kaitējumu videi. Ieradumu maiņa nāk lēni, jo mūsos ir priekšstats: ja daudz tērējam, tātad esam veiksminieki. Manuprāt, veiksminieki esam tad, ja neslimojam. Bet, lai neslimotu, vajadzīgs labs gaiss, tīrs ūdens, veselīga pārtika, daudz kustību un dzīvespriecīgs noskaņojums.
Pirms gada no Rīgas pārvācos uz laukiem. Dzīvoju videi saudzīgi - reti izmantoju auto, daudz pārvietojos iešūs. Peldos āliņģī, reizi gadā ilgstoši gavēju. Nelietoju medikamentus, jo arī sevi uztveru kā daļu no dabas, tāpēc, ja gadās saslimt, ārstējos ar apkārtējā vidē pieejamiem līdzekļiem. Esmu pārliecināta, ka visa sākums ir cilvēks pats: rūpes par planētu sākas ar to, ka turam tīru savu organismu, tad sakopjam tuvāko apkārtni un tad jau varam rūpēties arī par plašākām teritorijām.»
NEKO NEATSTĀT UN NEŅEMT LĪDZI
ALPĪNISTE KRISTĪNE LIEPIŅA
«Laiks, kad apzināti pievērsos zaļajam dzīvesveidam, sakrita ar manu interesi par alpīnismu - visiem kalnos kāpējiem ir jāizlasa ētikas kodekss un tas jāievēro kā pašiem, tā uz to jāaicina arī sabiedrība. Galvenais princips -jebkuru vietu, kur apmeties, atstāj sakoptāku, nekā to atradi. Tas nozīmē savākt ne tikai savus, bet arī citu atstātos atkritumus, tostarp - bioloģiskos. Dažkārt cilvēkam šķiet, ka banānu mizu var paslēpt zem akmens, taču bioloģiskie atkritumi veicina sniega un ledāju kušanu. Esot kalnos, ar globālo sasilšanu sastopamies aci pret aci. Tas ir šokējoši, cik strauji kūst ledāji. Uz Alpiem braucu 15 gadu - pa šo laiku kādreiz viegli sasniedzamie ledāji ir kļuvuši bīstami: ir grūti atrast, kurā drīkstam kāpt, lai trenētos. Diemžēl neviens nevaram teikt: tas uz mani neattiecas. Šie ledāji ir Eiropas ūdens rezerves: tiem izkūstot, saldūdens vairs nebūs tik brīvi pieejams. Tāpēc par vidi ir jādomā visiem. Diemžēl ledāju kušana notiek visos pasaules reģionos, un tās rezultātā brūk arī klintis, kuras iepriekš saturēja to slāņos esošais mūžīgais sasalums - permafrosts. Pametot kalnus, svarīgi ir arī līdzi neņemt suvenīrus - augus vai akmeņus. Tiem, pirmkārt, jāpaliek savā vidē, otrkārt, tu nekad nezini, vai akmeņi nav radioaktīvi. Dažkārt cilvēki tos noliek pie gultas un nevar saprast, kāpēc sāp galva. Tas pats ar augiem - nezināšanas dēļ šādi no viena kontinenta uz citu var aizceļot invazīvas sugas. Tātad kalnos neko pēc sevis neatstāj un arī neņem līdzi.
Ikdienas dzīvē zaļā dzīvesveida principus ieviest man palīdzēja arī finanšu pratības kursi, kas iemācīja iepirkties apzināti. Piemēram, nevajag katru dienu iegādāties kafiju vienreiz lietojamā krūzītē: izmantojot savu vairākkārt lietojamo trauku, tu ik dienas ietaupīsi vairākus eiro un arī neradīsi papildu atkritumus. Kursi mācīja arī pārtikas iegādi plānot nedēļai: šādi nopirksi mazāk un apēdīsi tieši to, kas iegādāts. Tas strādā: neatceros, kad ģimenē pēdējo reizi mēs būtu izmetuši ēdienu. Tāpat cenšamies ēst bioloģisku ēdienu un izslēdzam našķus - cukurs ir plikas kalorijas, kas ķermenim neko labu nedod. Turklāt našķu iepakojums visbiežāk nav pārstrādājams, to vienkārši norok - arī tas rada lieku slodzi dabai. Esmu arī par to, ka Latvijā ūdeni dzeram no krāna. Ja šķiet, ka ūdens nav garšīgs, labāk lietot filtrus, nevis pirkt plastmasas pudelēs - tas samazina atkritumu daudzumu un arī mikroplastmasas uzņemšanu. Mums nav automašīnas, ikdienā izvēlamies videi saudzīgu transportu. Tas ir ieguvums arī pašiem - vairāk kustamies. Alpīnistiem gan pamatoti pārmet aviotransporta izmantošanu: viens lidojums tiešām nodzēš daudzu labu darbu radīto efektu, tāpēc galamērķī vismaz cenšamies pavadīt ilgāku laiku, piemēram, mēnesi. Uzmanību pievēršu arī atkritumu šķirošanai. Kalnos nereti var atrast izmestas baterijas, taču tās saindē veselu kubikmetru augsnes: šādā vidē iegūts ūdens izraisa nopietnas sekas veselībai. Tāpēc ikvienam no mums ir jāpiedomā, lai izlietotās baterijas un nokalpojušās elektroierīces nodotu tam paredzētajos punktos.
Man pašai, domājot par zaļo dzīvesveidu, ja neskaita lidojumus (un tie saistīti ar manu nodarbošanos), vājība ir mode. Es mēdzu iekrist spontānos pirkumos. Tāpēc, lai no tiem izvairītos, ieviešu detoksa periodus, kad neapmeklēju veikalus, kā arī noteiktu apģērbu ik pa laikam izņemu no aprites, noliekot tālākos plauktos. Pēc pusgada, kad gribas, ko jaunu, pāršķiroju ilgāk nelietotās lietas un ieraugu tās no jauna - šādi atbrīvojos no apnikuma sajūtas.»
NEDOMINĒT PAR DABU
LSM KULTŪRAS ŽURNĀLISTĒ KALIFORNIJĀ EVA JOHANSONE
«Rūpes par vidi ir kā likumsakarīga dzīvesziņa, kas nāk no ģimenes, apkārtējās sabiedrības - nepiesārņot, nedarīt pāri otram, pazīt dabu sev apkārt, sargāt vērtīgo. Padziļināti par šiem jautājumiem aizdomājos, studējot filozofiju ASV ekofeminisma kursā - kādēļ nemitīgi cenšamies dominēt pār kādu? Cik neveselīgi tas ir dabai, politikai, attiecībām starp dzimumiem, dažādām izcelsmēm.
Man ir labs stāsts no ekofeminisma kursa. Eksāmena dienā profesore mūs, studentus, aizveda uz lauku fermu, kurā pārrunājām pusgada garumā apgūto. Nobeigumā profesore aicināja mūs paņemt mazus ķeblīšus, doties uz aitu aploku un izretināties. Mūs instruēja nekustīgi sēdēt vismaz 15 minūtes, lai nokārtotu eksāmenu. Jau pēc brīža aitas sāka mūs ziņkārīgi ielenkt. Sēžot uz ķeblīšiem, bijām viņu acu augstumā, un drīz vien aitas nekautrīgi spiedās klāt, jutu, ka kursabiedri jūtas nekomfortabli, taču, tiklīdz pakustējāmies, aitas lēca atpakaļ. Tobrīd apjautu, ka runāt un rakstīt par savu un dabas vienlīdzību ir viens, bet atrasties kaut 15 minūtes stāvoklī, kurā esi līdzvērtīgs, nedominējot, - pavisam kas cits! Bērnībā Latgales vecmāmiņai ganīju aitas tāpēc šis pārbaudījums nešķita grūts, taču tobrīd skaudri apzinājos, cik neierasti ir būt kopā ar dabu, nevis - virs tās.
Pirms septiņiem gadiem intervēju bezatkritumu dzīvesveida popularizētāju Beu Džonsoni, un mani arvien iedvesmo viņas stāstītais par to, kā viņa no Francijas pārcēlās uz ASV un, kamēr meklēja mājokli, gandrīz visu iedzīvi bija aizvedusi uz mantu glabātuvi. Tikmēr viņa ar ģimeni mitinājās pagaidu mājoklī, iztiekot ar minimumu: «Pēkšņi mēs sapratām vienkāršas dzīvošanas laimi. Mantas aizņēma tik daudz telpas, tik daudz mūsu laika. Beidzot varējām uzelpot! Izrādījās, ka mums nevajag visas tās lietas. Kas nav mazsvarīgi - arī attiecības ģimenē uzlabojās. Mēs nepavadījām laiku pie televizora vai iepērkoties, bet savstarpēji komunicējot Biežāk gājām ciemos pie draugiem, devāmies pārgājienos un piknikos. Tas bija sākums vienkāršākai un laimīgākai dzīvošanai.» Viņas teiktais aizkustināja. Pērciet nepieciešamāko, liekas mantas ir slogs dabai, pašiem un psiholoģiskajai labklājībai. Starp citu, arī mājas tīrīšanai pietiek ar etiķi, dzeramo sodu un dabiskām šķidrajām ziepēm.
Man pašai ir grūti atteikties no lidošanas, arī šobrīd atrodos Santabarbarā. Vēl - no lampiņām tumšajā sezonā, jo tās rada mājīgumu un gaismu. Taču es dzīvoju netālu no Vidzemes tirgus un beziepakojuma veikala Burka, tādēļ iepērkos bez liekas plastmasas. Mājās mums nav ledusskapja - gandrīz deviņus mēnešus Latvijā ir vēss laiks, pietiek, ja dārzeņus, piena produktus noliekam groziņā uz balkona. Vasaras mēnešiem ir mazs ledusskapītis, kur ielikt pienu. Tā samazinām pārtikas atkritumus, jo ēdam svaigu, nav savītušu salātu vai sapelējuša biezpienā, kas aizmirsti ledusskapī. Piedomāju, lai ēdiens ir no Latvijas, Baltijas, Skandināvijas. Ir tāds ekoloģisks princips: pārtiku iegūt no vietām, kas atrodas 100 kilometru rādiusā, tādējādi atbalstot vietējos zemniekus un mazinot izmešus, kas rodas, transportējot produktus tūkstošiem kilometru. Nav jākfft galējībās, bet var piedomāt - kas sezonāls.
Ļoti patīk fermentēt - veselīgi un ekonomiski. Ja kāds dārzenis vairs nav tik stingrs un kraukšķīgs, metu iekšā burciņā ar fermentu - kāpostus, redīsus, burkānus, brokoļus, puķkāpostus. Arī kāpostu kacenus un lapas - tā samazinu pārtikas atkritumus.
Cenšamies ģimenē izvairīties no plastmasas traukiem, pannām ar modernajiem pārklājumiem, iepakojumiem. Arī pašu veselības dēļ - mikroplastmasa nu jau ir visur un visos, bet varam vismaz censties to maksimāli samazināt. Dzīvojot Rīgas centrā, visur lielākoties varu tikt ar kājām, velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Arī uz Liepāju, Cēsīm, Valmieru, Daugavpili dodamies ar vilcienu, jo ir lēti un ērti ar bērniem.
Domājot lielākos mērogos, Latvijā ļoti svarīgi ir nepalielināt meža ciršanas apjomus.
Arvien aktuālāka pasaulē kļūst atslēgšanās no digitālajām ierīcēm - meža gaiss, pastaigas ir zelta vērtē. Tie nav jāizcērt, jāizpārdod, jāizsaimnieko. Koki ir nenovērtējami mūsu pašu veselībai.»