VIKS
mācībgadam sākoties šurp viedofon!
uz skolu!
tur prasmes zināšanas gūt! vēl tikai jāizlemj par ko vislabāk dzīvē kļūt vissliktāk šķiet ir varmākam būt bet ja padomā: būt varmākam (būt tam kurš var un māk)...
vien jautājums ir ko un kā?
tev gribētos būt varmākam?
man? varmākam? priekš kam?
un tātad: lai tētiņam un māmiņai un dzimtenei ir prieks būt nevardarbīgam būt nevardarbīgam BŪT NEVARDARBĪGAM - man tas ir nieks!
ģeogrāfijas (?) stundā vai Latvija nav kalnu zeme? painventarizēsim un iesākt var ar sīčiem kuru apgūšanai nepieciešams nav pat elementārākais alpīnistu ekipējums pamperi būs pašā laikā iesāksim ar tātad Āgenskalnu Katlakalnu Ziepniekkalnu Dzegužkalnu Bastejkalnu Čiekurkalnu Grīziņkalnu Torņakalnu nedaudz nostāk slejas Inčukalns bet skatienam uz tālēm tiecoties var uziet tādus izaugumus reljefā kā Mākoņkalnu Padebešu kalnu un pat Saules kalnu nosaukumi vien jau liecina par ambīciju amplitūdu, ne?
bet-runa šoreiz nav par fizikālo ģeogrāfiju un tātad ne par sīčiem jo raugi: Latvijas visaugstākais kalns ir un vienmēr paliks Ložmetējkalns mīļie virsotne kas nevis sasniedzama bet gan iekarojama turklāt visburtiskākajā no nozīmēm un vēl: ikreiz ar laikmetīgāko no tehnoloģijām
tēma pār visu zemi mīla valda!
kāds tenorbaritons dzied aizgūtnēm uz opernama skatuves it iespaidīgi izslējies vai ir kāds pamatojums viņa apgalvojumam? ar ko šī - mīlestība - valda? ne tai lidrobotu pat ne tanka sagrabējuša par kodolieročiem i nerunājot lai gan ja esam pieskārušies tēmai kurš atceras šo savā laikā kodolenerģijai veltīto un sacerēto rīmi:
meklējot mežā riekstus un brūklenes turklāt notikās raibas lietas un nelaime bij klāt pa mežu gāja meiča tai sekoja kāds zēns tas mīļus vārdus teica bet citādi bij lēns...
kurš atceras?
ir nācies dzirdēt - pat no aizgājušā gadusimtā skolā gājušajiem (nu jau senioriem) - ka viņu laikos obligāto lasāmvielu sarakstos ir ticis minēts pašmāju ja tā var izsacīti klasiķa kāds daiļdarbs skatuvei ar nosaukumu < < Nāve švakāka par mīlu»> vai kaut kā tā šķiet tas ir tuvākais tam kas par mīlestības spēju tekstos vispār formulēts TAMĀRA SKRĪNA Lielajā talkā Piedalījās arī meža skudras. Baļķi nesa viena pati.
Saule lāso kā lāsts Cinka debesīs.
Lejā plosās Zvērkāvis.
Vasara nomet kurpes Un izdejo galotnes. Augstāk sniegi gurkst.
Eņģelis ar stikla spārniem Iekrīt uguns avotā.
Nenoslīkst. Nesadeg.
Kaijas pļavā virs pilsētas Un kliedz pēc jūras.
Viļņi snaiksta kaklus.
Slidenie jautājumi Sastingst tīrā ledū. Caurskatāmība.
Zvaigžņu lietū Kārtojas zemes lietas, Spožas un izgaismotas.
No prāta izkrīt viss, Kas nekad nav noticis. Sausā runa.
Nomestie kilogrami Dārzā dzer alu.
Met, ka nemetas.
Cerība nomira pirmā, Jo nebija vairs ko cerēt. Pēdējie neatnāca.
Vārti aizcirtās Nākotnes deguna priekšā. Tuvojas akmens laikmets.
Dzīve vienos caurumos. Kā saplēsti džinsi Ar Amerikas standartu.
Nulle redzamības.
Neredzami kustas tēli Un zāģē kapakmeņus.
Visi pasaules pulksteņi Apstājās reizē.
Laiks kļuva lieks.
RITA ŠPŪLE Man nebij ne jausmas kāda ir dzīve, Kur tā akmeņus metīs zem kājām, Tā noslēpa mani reiz iedomu būrī, Solot, ka tā kļūšu brīva.
Man nebij ne jausmas, kur tumsā man likties, Kad cerību zvaigznes vēl guļ, Ķēros aiz vārdiem, ausī kas likti, Bet aiz muguras mēles vēl kuļ. Man nebij ne jausmas, kā klusumā kliegt, Kad dvēsele nogurst no kaujām, Meklējot gaismu, tai pretī lai skrietu, To nemanot turēju saujā.
***.
Kā smilga ar vēju Mēs saplūstam vārdos un domās Ik rītu es pretī tev skrēju, Lai tavu maigumu sajustu rokās.
Kā smilga ar vēju Man mūžs cauri tavējam tīts, Lai ik mirkli, ko nokavēju, Man no jauna dāvātu rīts.
*** Es gaidīju šo rudens salnu, Lai tavās rokās sasildītos, Lai kopā kāptu laimes kalnos, No putnu kāsīm atvadītos.
Tā gaidīju es vēja šalti, Lai tavā azotē vēl slēpties, Lai mēs līdzi bērziem baltiem, Mīlas tērpos varam tērpties.
Man caur cimdiem rokās duras Tavu pirkstu maigais glāsts, Kas gluži tā kā sapņu buras Nes tur, kur tikai sāksies stāsts...
ALBERTS KĻAVIŅŠ
Pieneņpūkai DC «Niedres»> «< dvēselītei»> S. Kad tevi, Pieneņpūka baltā, Pār < < Niedrēm>> dejā vēji griež, Daudz neskumsti, ja dzirdi - lejā, Kāds klusām raud un klusām cieš!
Un, lūdzu Tevi, Pūka draiskā, Tik nebeidz savu danci griest: Tu zini tak - uz Zemes zaļās Jau kādam vienmēr nākas ciest!
Varbūt tur bērns kāds smilšu kastē, Raud sabradātās smilšu pils, Varbūt ka tukšu kuli plecā Kāpj Pērļu zvejnieks Ansis krastā...
- Tur līdzēt nevar it neko - Griez straujāk deju aizsākto!
< < Vai zini zemi>>> Vaidavas senioru aprūpes dienas centram < < Niedres», atvēršanas 1. gadadienu sagaidot - Vai zini zemi, citronas kur zied, Caur oranžlapāml akstīgalas dzied?
Kad dzirdu, kā šī skaistā dziesma skan, Nez' kāpēc skumji paliek man:
Sirds iesmeldzas un straujāk sit Un bikla asara pār vaigam rit.
Sirds! Ko tu! Kā tev paliek žēl? Vai putniem līdzi gribi vēl Uz brīnumzemi tālo skriet, Kur nami baltām kolonnām, Un zālēm zeltā greznotām? Kur Vīnes valsī pāri slīd Un griestos kroņlukturi spīd.
Kur vaigus glāsta vējiņš silts Un rotaļās vil' kāpu smilts. - Vai tur tev gribētos vēl skriet? - Par vēlu! Sāks par tevi smiet! Nu tava brīnumzeme te - Nav tālē tā vairs jāmeklē:
Te nams, kur silti gaida tos, Jau dzīvē diezgan salušos. -Te < < Niedru>>< < lakstīgalas>> dzied, Kaut logos leduspuķes zied.
Te strauts, kur savas skumjas mest Un novēlēt uz jūru nest, Te rieta saule spožāk kvēl, - - Sirds, ko tu skumstot gribi vēl?
-Teic labāk Liktenim < < «Paldies>> par to - Vēl mūža galā dāvāto!
Zemes zvaigznēm Aprūpes DC «auklītēm>> Lai piedod man zvaigznes, Kas tur, debesīs, spīd Un ceļus teic kuģiem, Kas tālajos ūdeņos slīd.
Man mīļākas tās, Uz zemes kas kvēl, Kam stariņu gaismas dāvāt nav žēl - Tām sirdīm, kas gaismas ilgojas vēl.
DZINTRA KRUMHOLCE Dzīves atsegšana Mīlestību nevar izskaidrot Tā vēl svešiniece ir To nevar piesiet nebrīvē Tā neļaujas ietvert sevi vārdos Degt vārdos, teikumos Mīlestība ir vistuvākais Ar ko cilvēks saskaras tuvu Spējuši just, izteikt vārdos Vistuvākos pazīstamajos Tai būt kā visam Kas dabā neatdarināms Mīlestība ūdens tekošs dzidrs Gaiss rokā nepaņemams Tai būt kā visam Kas dabā neatdarināms Bet ir cilvēkos...
V. Kononova foto